Špicbuka kaimiņsētā dzīvo gluži parasti bērni, bet pie viņiem nekas nenotiek it kā pats no sevis. Un vēl viņiem ir burvīga mamma, kura visas bērnu būšanas un nebūšanas kolekcionē. Te dažas no tām.
Špicbuka kaimiņsētā dzīvo gluži parasti bērni, bet pie viņiem nekas nenotiek it kā pats no sevis. Un vēl viņiem ir burvīga mamma, kura visas bērnu būšanas un nebūšanas kolekcionē. Te dažas no tām.
Brālim ir slikta dūša un viņš izvemjas.
Māsa: – Māmiņ, brālim visa dūša pa grīdu!
Brālis ar māsu spēlējas.
Brālis: – Tu būsi tētis, bet es – mamma, es labāk protu lamāties!
Brālis un lielā māsa ēd zupu. Klāt piekož maizīti ar vistu.
Kamēr māsa skatās apkārt, brālis apēd viņas vistas gabalu. Uz māsas izbrīnu viņš atbild:
– Skaties vien apkārt – re, kā visa vista sasūcās maizē!
Ģimene skatās televizoru. Kamēr tētis izgājis, filma beigusies un rāda titrus.
Tētis: – Ar ko beidzās filma?
Dēls: – Ar tādiem maziem, maziem burtiņiem.
Mazā māsa dziedāšanas nodarbībā nedzied.
Skolotāja: – Kāpēc tu nedziedi?
Mazā: – Kad es dziedu, es nedzirdu, ko skolotāja dzied!
Mamma gaida trešo bērniņu. Ģimenē spriež, ko labāk gribētu – māsiņu vai brālīti.
Māsa, zīmīgi uz brāli skatīdamās, mierina mammu: – Tu nebaidies, ne jau katru gadu šitādi mežoņi dzimst!
