Sazinājušies sociālajos tīklos, jau vairāk nekā pusgadu katru piektdienu vēlā vakara stundā Rīgā sapulcējas trīsdesmit, piecdesmit un pat vairāk jauniešu ar velosipēdiem. Sanāk, kas grib. Trinkšķinot zvaniņus riņķī ap Brīvības pieminekli, viņi cieši kopā tālāk traucas pa galvaspilsētas ielām. Turklāt nevis pa velo, bet auto joslu. Lampiņas gaiši spīd, vienam no viņiem mugursomā skan «tumba». Policija jauniešus neaiztiek, kaut pēc satiksmes noteikumiem tā braukt nedrīkst. Novēroju, ka vēlie gājēji un pat garāmbraucošie šoferi uz šo Rīgas «nakts patruļu» skatās diezgan pozitīvi. Kaut, protams, pabīstama tā ir. Tomēr domāju, ka šī Rīgas nakts braukšana palīdz ne vienam vien jaunietim sajusties labāk, pārliecinošāk.
Pirms dažiem gadiem arī «Zemgales Ziņas» vasarā reizi mēnesī rīkoja velopastaigas. Taču neviļus rīkotāju aizrautība izplēnējusi. Pateicoties LLU un profesora Āboliņa ģimenes atbalstam, galu galā no tām iznācis vismaz viens maijā rīkotais «Drosmes un cilvēcības velobrauciens».
Nesen man kāda lasītāja pēkšņi pajautāja par izbijušajām velopastaigām un piebilda: «Mana meita tur piedalījās. Velopastaigas viņai palīdzēja tikt ārā no depresijas.» No teiktā sirdī ielija siltums. Tātad kādam cilvēkam tā brīžiem apnicīgā mīšanās pa skaistām un mīļām vietām Jelgavas apkārtnē ir palīdzējusi. Un varbūt tiešām tās velopastaigas vajadzētu atjaunot? Taču, manuprāt, labāk būtu braukt tumsā. Protams, stingri ievērojot satiksmes noteikumus. Tā, lai mūsu cienījamiem ceļu policistiem nebūtu iebildumu (atšķirībā no rīdziniekiem mēs daudzus savus likumu sargus varam nosaukt vārdā). Turklāt pasākumā nebūtu par skādi iekļaut arī izčibējušās kustības «Vecāki Jelgavai» elementus. Proti, paskatīties, kas notiek jauniešu pulcēšanās vietās.
