Starp astoņiem izcilniekiem, kas Latvijas valsts proklamēšanas 96. gadadienai veltītajā Jelgavas novada Domes priekšsēdētāja pieņemšanā saņems novada augstākos apbalvojumus, ir arī Sporta centra vadītāja vietniece, orientēšanās sporta trenere Inguna Čākure. Pašvaldības Atzinības raksts līdz ar sudraba piespraudi un naudas balvu viņai piešķirts par nozīmīgu ieguldījumu izglītības un sporta dzīves attīstībā. Līdztekus administratīvajam darbam Sporta centrā trenere sagatavojusi daudzus jauniešus augstiem sasniegumiem, pārstāvot Latviju starptautiskās sacensībās orientēšanās sportā. Kopš 2012. gada Inguna darbojas arī Latvijas Orientēšanās federācijas valdē, ir vairākkārt veiksmīgi vadījusi Latvijas izlases delegācijas pasaules skolēnu čempionātos.
– Vai karjeru sāki kā skolotāja? – jautāju Ingunai, jo kāda no kolēģēm «Ziņās» atminējusies viņu no sporta stundām 4. vidusskolā.
Pēc 1987. gadā Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā iegūtā diploma esmu fiziskās kultūras un sporta pasniedzēja, masu un tūrisma sporta darba organizatore. Pirmās darba gaitas ar šo oficiālo dokumentu tiešām sāku skolā – vispirms divas nedēļas nostrādāju 2. vidusskolā, pēc tam pārcelšanas kārtā nonācu 4., kur pati biju mācījusies. Bet patiesībā jau kopš skolas laikiem man tuvāks bijis tūrisma un orientēšanās sporta trenera darbs. Tajā biju iesaistījusies jau kopš devītās klases un turpinu joprojām.
– 4. vidusskolā, šķiet, allaž vairāk cieņā bijis basketbols?
Tā ir. Sportam šajā skolā pievērsās nopietni, un basketbolam tiešām bija prioritāte. Būdama augumā pagara meitene, to dabūju izbaudīt arī es, kad, ģimenei pārceļoties no Rīgas uz Jelgavu, nonācu ceturtajā klasē. Taču man šī spēle nepatika, pat ļoti. Pēc dabas neesmu agresīva – ja man grib atņemt bumbu, nu labi, lai taču ņem. Glābiņš nāca sestajā klasē, kad mani iekļāva skolas komandā, kas gatavojās piedalīties tūrisma sacensībās. Es kā mācībās laba skolniece droši vien zināšot izrēķināt, kā pa mežu aizskriet. Tas varēja būt 1977. vai 78. gadā, kad pirmoreiz noskrēju distanci mežā. Līdzīgas tūrisma sacensības tolaik iemantoja popularitāti, un piedalīšanās kļuva par goda lietu arī mūsu skolai. Ar tūristiem darbojās rasēšanas skolotājs Kārlis Rimša, dabas zinību pasniedzēja Vija Kreicuma. Man tajā visā īpaši iepatikās orientēšanās, kuras dēļ tad arī pametu kori, drāmas pulciņu un klavierspēli, lai dotos uz Rīgas Jauno tūristu stacijas filiāli Jelgavā. Atceros, pirmajā treniņā pie Raimonda Kaufmaņa varēju sporta zālē apskriet trīs apļus. Bet devītajā klasē jau pati sāku trenēt mazos bērnus pionieru nama pulciņā, un pēc vidusskolas beigšanas 1983. gadā nešaubījos, ka ar šo profesiju saistīsies arī studijas.
– Vai Sporta akadēmijā ir orientēšanās specializācija?
Manos studiju gados nebija, tāpēc arī tas garais nosaukums diplomā. Bet tagad jā, nu jau otrajā kursā mācās mana audzēkne un tagad arī kolēģe Krista Strautniece, kas novada Sporta centrā darbojas ar jaunākā vecuma bērniem. Priecājos gan par Kristu, gan iespēju mūsu sporta veidu darīt plašāk pieejamu, jo pašai administratīvā slodze ļauj trenera darbam atvēlēt tikai deviņas stundas nedēļā. Tas oficiāli, bet praksē jau sanāk krietni lielāka ņemšanās.
– Pieminēji skriešanu zālē, bet galvenais taču ir sameklēt kontrolpunktus mežā. Kā vispār trenējas orientieristi?
Sākotnēji telpās varam apgūt karšu zīmes, mācīties turēt kompasu, orientēties kartes mērogā, noskaidrot, kā izvēlēties tuvāko ceļu starp kontrolpunktiem. Protams, uzskatāmāk ir to visu darīt dabā, ko arī tagad pārsvarā cenšos. Bet īpaši nelabvēlīgos laika apstākļos fiziskās kondīcijas uzlabošanai un uzturēšanai noder arī zāle.
– Orientēšanos var iemācīt katram vai tomēr nepieciešams īpašs raksturs un talants?
Pirmām kārtām – orientēšanās ir individuāls sporta veids. Basketbola laukumā, piemēram, valda troksnis, visi skatās, panākums lielā mērā ir atkarīgs no tā, ko dara pārējie komandas biedri. Tas nebūs pa prātam cilvēkam, kurš ir individuālists. Kurš labprātāk tādā meža trasē cīnās pats ar sevi. Piespiež sevi skriet, nebaidīties, pārvarēt nepatiku, kad līst lietus. Tā ir īpaša sajūta – kad rezultāts ir atkarīgs tikai no tevis paša.
– Individuāls sporta veids ir arī vieglatlētika.
Jā, taču atšķirībā no vieglatlētikas, kur 400 metri jebkur stadionā vai manēžā vieni un tie paši, orientēšanās distance katru reizi būs atšķirīga. Vienreiz kokiem lapas izplaukušas, citreiz nobirušas, vienreiz taciņa tīra, citu reizi jau ar zāli aizaugusi. Karte pat vienā un tajā pašā apvidū ik reizi ved pa citu ceļu. Tas ir tas, kas bērniem neapnīk.
– Saprotu, ka orientieristi paši arī zīmē šīs kartes, vai esi ko tādu mēģinājusi?
Kartes – tā vairāk tāda puišu interese un darīšana. Bet distanču ierīkošanā gan ar audzēkņiem piedalāmies bieži.
– Augstus sasniegumus sacensībās guvuši daudzi tavi audzēkņi, Krista jau kļuvusi par kolēģi. Trenerim tas acīmredzot ir lielākais prieks un gandarījums.
Protams, ir gandarījums par tādiem audzēkņiem kā ilggadējais Latvijas izlases dalībnieks, nu jau Meža fakultātes docents Jānis Krūmiņš, kas savulaik spējis ierindoties Eiropas un pasaules līmeņa orientieristu desmitniekā. Vai kā Spīdolas ģimnāzijas vienpadsmitklasnieks Endijs Titomers, kas Latvijas izlases sastāvā pērn Eiropas jaunatnes čempionātā izcīnīja ceturto vietu, bet šogad 120 dalībnieku konkurencē sprintā bija septiņpadsmitais. Taču prieks arī par ikvienu citu, kas meža trasēs mācījies pārvarēt sevi, atrast īsto ceļu un piespiesties uz rīcību arī tad, kad priekšā gadījies kāds šķērslis. Manuprāt, no šā viedokļa orientēšanas sportam ir sava loma arī studiju un tālāko dzīves mērķu izvēlē, lai kādā virzienā tie vestu.
– Mēs te tā nopietni runājamies par pēctecību, bet vēl jau pati arī skrien mežā. Varbūt pastāsti kaut ko no saviem pēdējā laikā piedzīvojumiem?
Paskrienu gan. Kad aizvedu bērnus uz sacensībām, malā nestāvu. No aprīļa līdz oktobra beigām tas ir vai katru nedēļas nogali – mājā dārzs paliek neravēts, zālīte nepļauta. Par piedzīvojumiem? Redz, te vēl rēta pie acs no kritiena ar velosipēdu piedzīvojumu sacīkstēs, ar kurām vienulaik biju aizrāvusies. Ķirurgs šuj brūci un jautā, kur tādu dabūju. Ar riteni? Jā, šuj tik tālāk un stāsta, ka tas viņam saprotams. Pats esot Kegi kausa izcīņā piedalījies un atslēgas kaulu salauzis. Pirms dažiem gadiem Eiropas čempionātā 24 stundu rogainingā ar komandas biedreni Gulbenes sporta skolas direktora vietnieci Gerdu Sirmo palikām bez kompasa – manējo, izrādījās, nočiepa kāds blēdīgs garāmgājējs, Gerda savējo sadauzīja, un tā nu varējām orientēties pēc zvaigžņotās debess, līdz par laimi sastapām izpalīdzīgus cilvēkus no igauņu komandas. Bet galu galā veterānu konkurencē izcīnījām bronzas medaļas. Pērn tepat Latvijas sacensībās «Kāpa» starp pāris tūkstošiem dalībnieku nezin kāpēc tieši man sānus iebukņīja izbiedēta briežu govs. Zilums pamatīgs, bet smējiens arī – «alni», kā sauc Jelgavas orientieristu klubu, sabadījis briedis. Kā jau teicu – šajā sportā ik diena var nākt ar savu pārsteigumu.
