«Tad iemetiet viņu upē!» norādīdams uz netālo upīti stāviem krastiem, mums bargi saka kolektīva saliedēšanas treneris, kad pēc neizpildīta uzdevuma (kā pierasts) esam atraduši vainīgo. Kurš gan cits, ja ne Aleksandrs, kas tā arī nav iemācījies latviešu valodu, atbildīgs, ka pašu noteiktajās piecās sekundēs nespējam nostāties atbilstoši kurpju izmēriem! Lai viņš izpilda tos piespriestos soda pietupienus! Kāpēc mocīt visu komandu?!
Tomēr rokas nevienam nepacēlās, lai mestu pirmo akmeni vai šajā gadījumā sagrābtu nabaga vīru izmērcēšanai rudenīgi vēsajā ūdenī. Kā vispār ko tādu varēja iedomāties! Vai mēs kādi mežoņi, kas ļausies primitīvajam «vainīgs – tātad jāsoda» impulsam, noslāpējot visu cilvēcību un veselo prātu par kritiena iespējamām fiziskām sekām. Taču, kas to būtu domājis, ka šis ierosinājums izrēķināties gluži kā bumerangs trāpīs mums pašiem – «pareizajiem». Ne jau vainīgā atrašana risina lietas, bet spēja klausīties, komunicēt un sadarboties. To gan sapratām vēl pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem nostāties saskaņā ar matu garumiem, degunu līkumiem, piecelšanās laikiem, dzimšanas datumiem un matemātikas atzīmēm. Sanākot cieši, viens tulko Aleksandram, kāds kļūst par atbildīgo rindas iesācēju, pārējie skaļi sauc savu informāciju, bīda citus un stājas paši! Cik ilgi izturēsi to nelaimīgo tupšanos!
Mēs savu rezultātu toreiz upītes krastā tiešām ievērojami uzlabojām bez kāda salauztiem vai izmērcētiem locekļiem. Kaut līdz ideālajam laikam mums tomēr vienas sekundes pietrūka, visi kopā nolēmām, ka nebūs vērts «svīst asinis», lai pierādītu sev un pasaulei, ka varam, lai vai kas! Ir neizskaidrojami salds gandarījums patieso robežu apjausmā un būšanā ar to mierā. Tikai – kad izmēģināts savs labākais!
Tomēr šis komandas saliedēšanas pasākums, kas ik pa brīdim draudēja izvērsties pilnīgā katastrofā, jo gluži kā augonis uz āru rāva apslēptos spriedumus, bailes un priekšstatus, apziņā iegūlās kā mini līdzība notiekošajam valstī, ģimenē. Patiesībā ikvienās attiecībās, lai panāktu konkrētu rezultātu. Pārāk bieži tā vien šķiet, ka par visu svarīgāka ir tikai mana galaktika, kurā riņķot, nebēdājot par kopējo darbu un uzbrūkot visam, kas traucē ierastajam komfortam. Tad riņķo ar, bet jārēķinās ar nemitīgiem soda pietupieniem. Cik ilgi izturēsi?! ◆
Pretskats
00:21
13.11.2014
85