Tas, ka pat Jelgavas centra ielās, nemaz nerunājot par pilsētas nomalēm, kādreiz vakaros un nakts stundās kļuva tumšs kā nēģera vēderā, bija skaidrs pat zīdainim. Ar to bija jārēķinās un jāsamierinās ikvienam, kurš godīgi nostrādājis likumā noteiktās darba stundas un nu steidzas mājup, pa ceļam vēl šo to vakariņu galdam nopirkdams.
Tā mēs dzīvojām – un visumā ne slikti, kamēr avīzē gadījās izlasīt, ka tumsas aizsegā kārtējo reizi kādam no rokām izrauta soma, atņemta sūri, grūti pelnītā naudiņa vai – nedod Dievs – vēl piedevām sadots pa ausi vai citu ķermeņa daļu.
Jā, labi tiktāl, ja tas skāris Jāni, Pēteri vai kādu citu nepazīstamu personu, un slava debesīm, kad es pati, mans vīrs un bērniņi mājās esam nokļuvuši sveikā.
Bet, lūk, gadsimta sākumā Jelgavā sāka mēļot par nez no kurienes uzklīdušu vīrieti, kurš tumsas aizsegā uzbrūkot dāmām. Vīrelim neinteresējot ne sieviešu somas, ne papīra vai bleķa naudiņa, bet gan miesas smukumi. Nezinu gan, kura dāma bija kritusi izvirtuļa nagos vai kura viņu vaigu vaigā vai vismaz attālumā redzējusi, taču baumām, kā zināms, piemīt izplatīšanās tendence un to saturs un apjoms aug gluži ģeometriskā progresijā.
Es dzīvoju gandrīz pilsētas centrā; vīrelim, spriežot pēc nostāstiem, vakara stundās patīkot uzturēties nomalēs, tātad briesmas man ikdienā it kā nedraudēja, taču darbavietā kolēģi ik pa brīdim atgriezās pie šīs tolaik aktuālās tēmas, un arī man gribot negribot nācās šos klausīties. Tā viss manā mazā cilvēka dzīvītē gāja bez starpgadījumiem, kamēr…
Sarkstot no kauna, vēl šodien neatklāšu, «kur ir tā iela, kur ir tas nams», kura apkārtnē risinājās tā vakara notikumi, bet sākšu savu stāstu no gala.
Manas labākās draudzenes vārdadienu svinējām darbavietā. Pēc pāris kafijas tašu baudīšanas ar kūkas gabalu piedevās pulkstenis rādīja darba laika beigas, un draudzene man pačukstēja, ka mājās esot saglabāta konjaka pudele – šādā reizē vajagot kādu malku nobaudīt.
Aizbraucām pie draudzenes un pamazām, miermīlīgi pļāpājot, puskonjaku bijām piebeigušas. Attapos, kad laukā jau bija krietni vien satumsis un naski vajadzēja paspēt uz kādu no pēdējiem 8. autobusa maršrutiem Platones ielas pieturā. Mans ceļš veda pa Romas ielu, tad augšā pa liepu aleju, pāri Platones upītes tiltiņam un ārā uz Mežciema šoseju. Gāju savā nodabā, rokas somu vicinādama un kādu melodiju dungodama.
Ziema bija padevusies sniegiem bagāta. No labi iebrauktās ielas kalnup līdz tiltam stiepās tikai šaurs kājinieku iemīts celiņš. Kā te gājējiem samainīties – es vēl nodomāju un pacēlu acis. Dieviņ tētiņ! Blāvajā mēnessgaismā, ko šad un tad pavisam izdzēsa vēja dzītie mākoņi, pārdesmit metru attālumā ieraudzīju tuvojošos vīrieti. Viņš lēni nāca man pretī, kūkumu uzmetis un rokas izpletis, it kā gribētu spēlēt rotaļu ar vistiņu ķeršanu.
Ko darīt? Kliegt? Kas mani sadzirdēs pavēlajā vakara stundā, ja autobusu pietura atrodas vismaz pārsimt metru attālumā. Bēgt? Vērtējoši apskatījos apkārt. Sniega biezums, nokāpjot no celiņa, varēja sniegties līdz ceļiem, bet man kājās tikai siltie puszābaciņi. Nu nē! Anita, nepadodies! – konjaks mani drošināja, un es paklausīju arī. Kas būs, būs.
Pa to laiku vīrietis strauji tuvojās. Mūs vairs šķīra tikai desmit, pieci, divi soļi… Šai laikā mākonis atkal aizsedza mēnesi, kļuva gluži tumšs, un tikai vāja atblāzma no tālumā esošās šosejas ļāva saskatīt manu ienaidnieku. Es atvēzējos ar somu un… Nošķinda plīstoši stikli, un to lauskas sabira sniegā starp mani un svešo vīrieti.
«Dullā bāba, ko tu izdarīji!» mans «seksuālais maniaks» iebrēcās.
«Un ko jūs lienat virsū, rokas izpletis?» es spiedzu pretī.
«Ko tad, tavuprāt, man to stikla loksni vajadzēja kabatā iebāzt?»
Jau mierīgākās pārrunās ātri vien noskaidrojās, ka vīrietis, no autobusa pieturas nākdams, nesis lielu stikla gabalu izsistā loga salabošanai, tikai es to sliktajā apgaismojumā nebiju varējusi saskatīt.
Nu ko – nodarīto zaudējumu nācās samaksāt. Šo rēķinu nokārtojusi, tālāk tomēr aizgāju kā uzvarētāja. Bet baumas par Jelgavas seksuālo maniaku, vēl brīdi viļņojušas, pamazām apklusa. ◆
