Nospriežam ar Baumani iet meklēt bataljona komandieri, bet pie rotas atstāju kapteini Grasi un leitnantu L.
Jāņa Grīnvalda atmiņu stāstījums
(Nobeigums.
Sākums un turpinājumi mūsu laikraksta 17., 22. un 30. jūlija numurā.)
Nospriežam ar Baumani iet meklēt bataljona komandieri, bet pie rotas atstāju kapteini Grasi un leitnantu L. Aiziedami brīdinām, lai ir uzmanīgi, jo ienaidnieks var parādīties negaidot.
Staigājam pa pilsētu un meklējam bataljona komandiera komandpunktu, bet nevaram atrast. Atceramies, ka šorīt pēc Driksas forsēšanas man prasīja četrus karavīrus, kuri nogādātu munīciju uz Sv. Annas baznīcu. Dodamies turp.
Sv. Annas baznīca nodegusi, bet tās dārzā, pie pulkveža Brieža ielas, izrakta apmēram 30 metrus gara, 3-4 metrus plata un 2 metrus dziļa bedre. Baznīcas portāla priekšā aprakti pieci sarkanarmieši. Bataljona komandpunktu atrodam, bet bataljona komandieris aizgājis pie vienībām, tādēļ jāuzgaida.
Ķestera mājā novietots pārsiešanas punkts, un istabas pilnas ar ievainotajiem, sevišķi smagi ievainotajiem. Pārsiešanas punkta ārsts lūdz man aizdot abus ziņnešus, kas palīdzētu atnest smagi ievainotos. Nododu ziņnešus ārsta rīcībā.
Drīz atgriežas bataljona komandieris. Ziņoju viņam par rotas atrašanās vietu un ka esmu atnācis saņemt jaunu uzdevumu.
«Cik jums rotā cilvēku?» jautā bataljona komandieris.
«Pirms ienākšanas pilsētā skaitījās 125 vīri, bet šorīt dažus smagi ievainoja, daži noklīduši – rotā būs 100 vīru.»
«Vediet rotu uz šejieni, un es jums ierādīšu jaunu aizstāvēšanās rajonu.»
Pa to laiku atgriezušies abi mani ziņneši, kuri palīdzēja nest smagi ievainotos. Abi ar Frici (leitnantu Baumani) esam noguruši, un gribu sūtīt vienu no ziņnešiem pie kapteiņa Graša, lai ved rotu uz Sv. Annas baznīcu, bet paši paliksim un atpūtīsimies.
Kaut kāda zemapziņas balss man saka: «Ej pats!» Paklausīdams šai balsij, pieceļos un saku savam draugam: «Fricīt, esi tik labs, iesim paši.»
Pieceļamies un ejam. Abi ziņneši mums seko. Nogriežamies pa Plūdoņa ielu, lai ātrāk sasniegtu rotu. Plūdoņa iela pārvērsta gruvešu kaudzē, tādēļ pa to nav iespējams pārvietoties. Ejam pa nodegušo māju pamatiem. Skats pilnīgi atklāts un sniedzas līdz tirgus laukumam. Ejam klusēdami, un man liekas, ka abi savās domās esam aizceļojuši pie piederīgajiem, par kuru likteni mums nekas nav zināms. Fricis satver manu roku un saka: «Redzi, vaņkas nāk!» Skatos Plūdoņa ielas virzienā, cik tālu skats atļauj, bet krievus neredzu. Iela ir pilnīgi tukša, tādēļ atbildu savam draugam: «Frici, ja tu būtu vakar visu dienu un vēl šodien cilājis glāzīti, tad es saprastu, kāpēc tev rādās halucinācijas. Bet mēs taču visu laiku bijām kopā.» Tā laikam ir pirmā reize, kopš pazīstu šo bezbailīgo vīru,īsteno latvju ozolu, kad viņš paliek man atbildi parādā.
Dodamies tālāk. Esam paspēruši 3-4 soļus, kad saņemu no Friča belzienu sānos un līdz ar to saucienu: «Izberzē labi acis un paskaties, kur vaņkas čāpo!»
Apstājamies. Paņemu binokli un apskatu ielas virzienu, bet ienaidniekus neredzu. «Draugs, nesapņo par vaņkām.»
Gribam turpināt ceļu, kad pār mūsu galvām pāršalc patšauteņu kārta un zem uguns tiek turēta Plūdoņa iela. «Vecīt, locīsim nu ķepiņas labi veikli, lai pirmie tiekam pie rotas!» iesaucas Fricis. Sākam skriet. Man blakus soli solī skrien Fricis, bet mums seko abi ziņneši. Sasniedzam Zaļo ielu, un mums atklājas skats, kas prasa ātru un noteiktu rīcību. Pa drupām starp Plūdoņa un Mātera ielām mums pretī skrien rota. Ko darīt? Kā pārņemt rotu savās rokās? Paķeru mašīnpistoli šaušanai un uzkliedzu puikām: «Kurš no jums skries pāri ielai, tas kritīs no manas rokas!» Šos draudus es būtu spiests izpildīt, ja mani neklausītu, bet viņi mani labi pazīst, tādēļ apstājas. «Frici, nokārto tu labo pusi, bet es pārējos,» uzsaucu leitnantam Baumanim un pats steidzos pie vīriem, kuri apstājušies. Noguldu viņus un lieku atklāt uguni, lai nomierinātu nervus.
Steidzos tālāk, lai visus pārņemtu savā rīcībā. Puikas nomierinās un paši ieņem izdevīgu stāvokli šaušanai. Virsnieka vietniekam Forstmanim uzdodu vadīt vīrus, kuri atrodas Mātera ielas rajonā, bet pats pārņemšu vidus iecirkni. Paķeru pie rokas savu ziņnesi un pavēlu: «Steidzies pie Friča un pasaki viņam, lai vada vīrus, kuri atrodas Plūdoņa ielas rajonā. Uzbrukuma sākums – trīs īsi svilpieni.»
Nokārtoju visu dažās minūtēs un, pagājis pret vidu, dodu signālu sākt prettriecienu. Viss klusu. Ienaidnieks neliek sevi manīt. Pārslēdzu mašīnpistoli automātiskai ugunij un sāku iet uz priekšu. Redzu, ka puikas pieceļas. Apstājos un paskatos atpakaļ. Puikas piecēlušies stāv. «Ātrāk uz priekšu!» uzsaucu viņiem. Šai momentā saņemu spēcīgu triecienu kreisās kājas celī. Kāja notirpst un kļūst bezspēcīga. Pakrītu. Pieceļos, bet nostāvēt ir ļoti grūti. Paskatos uz ienaidnieku pusi. Pašreiz viens saliecies skrien starp jāņogu krūmiem. Nospiežu mašīnpistoles sprūdu, un bēdzējs pakrīt.
Gribu spert soli, bet pakrītu. Puikas skrien man garām, bet dižkareivis Šmits steidzas pie manis, lai palīdzētu. Krievu mestā rokas granāta nokrīt metrus divus man aiz muguras, bet Šmitam tieši starp kājām. Domāju, ka no dižkareivja vairs nekas nepaliks pāri, bet viņš samērā viegli ievainots abās kājās un rokās.
Apmēram 1,5 metru attālumā no manis atrodas mūra siena, un es gribu aizlīst aiz tās. Lienu, bet kāja stipri sāp. Aizsegu sasniedzu un pasaku ziņnesim, lai steidzas pir Friča un ziņo, ka esmu ievainots, un lai viņš pārņem rotas vadību.
Ierodas rotas sanitārs, kareivis Mušinskis, un izdara pārsiešanu. Ievainojums celī, bet lodes izeju nevar redzēt, tātad tā palikusi celī. Pēc pārsiešanas pieceļos un mēginu iet, atspiedies pret sanitāru, bet nevaru kāju laist pie zemes un atspiesties. Kāds no puikām sameklējis pusdegušas durvis, mani uzliek uz tām un nogādā bataljona pārsiešanas punktā.
P.S. Ar to apraujas mūsu novadnieka kapteiņa Jāņa Grīnvalda atmiņu stāstījums par Jelgavas aizstāvēšanas kaujām 1944. gada jūlijā un augustā. Smagi ievainoto Neatkarības rotas komandieri pēc pārsiešanas ķestera mājā, kas atradās pie Annas baznīcas, evakuēja uz Vāciju. Tur slimnīcā viņš saņēma vācu virspavēlniecības piešķirto apbalvojumu par varonību – Dzelzs Krustu.
Publicējot šīs atmiņas, redakcija nepretendē uz absolūtās patiesības paušanu. Šos notikumus vēsturnieki vēl nav pietiekami izpētījuši. Strīdus jautājums, piemēram, ir tas, vai vācieši patiešām aizejot dedzināja mājas Jelgavā, vai tās sagrāva Padomju armija.
Pateicoties autora dēlam – arī Jānim Grīnvaldam, kurš piedāvāja redakcijai publicēšanai fragmentu no nelaiķa tēva uzrakstītās, bet neizdotās grāmatas, mēs varam palūkoties uz pagātnes notikumiem no aculiecinieka un līdzdalībnieka viedokļa.
Paldies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta pasniedzējam Jānim Blīvim par palīdzību, sagatavojot tekstu publicēšanai.
