Vispirms gribu atvainoties visiem šajā problēmā iesaistītajiem cilvēkiem par to, ka diskusija par bērnudārzu turpmākās darbības iespējamiem risinājumiem ir bijusi neveiksmīga.
Vispirms gribu atvainoties visiem šajā problēmā iesaistītajiem cilvēkiem par to, ka diskusija par bērnudārzu turpmākās darbības iespējamiem risinājumiem ir bijusi neveiksmīga. Vēlos arī precizēt savu viedokli, jo Mārtiņa Pīlādža manu uzskatu interpretācijai nekādi nevaru piekrist.
Jautājumā, ka mūsu nelabvēlīgajā demogrāfiskajā situācijā bērnudārzi paliek tukšāki, cerams, esam vienisprātis. Uzturēt nepiepildītus «dārziņus» pašreizējā finansiālajā situācijā ir neiespējami. Par normālu nevar uzskatīt arī to, ka pirmsskolas iestādes izmaksā pilsētai dārgāk nekā skolas.
Viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt atsevišķu bērnudārzu slēgšana ar Domes lēmumu. To, kādas kaislības izsauktu šāds risinājums, mēs redzējām jau augustā. Tādēļ tiek piedāvāts alternatīvs risinājums, kas ir elastīgāks kaut vai tādēļ vien, ka katras pirmsskolas iestādes tālākais liktenis ir atkarīgs ne tikai no Domes iespējām uzturēt, finansēt utt., bet arī no pašu bērnudārzu prasmes piesaistīt bērnus un saimniekot. Tā kā vecāku rocība nav vienāda, būtu loģiski, ka veidotos arī dažāds piedāvājums. Un šis lēmums paredz šādas iespējas.
Tā kā jebkurš bērnudārzs, privatizēts vai ne, saņem no pašvaldības 28,8 latus par katru pilsētā pierakstīto bērnu mēnesī, domāju, ka katrs «dārziņš» pirmām kārtām būs ieinteresēts piesaistīt maksimālu bērnu skaitu. Tādēļ vecākiem nebūtu ko baidīties, ka bērnudārzi palielinās maksu nereālos augstumos. Tad bērnudārza vadība riskētu zaudēt bērnus un līdz ar to tūkstošus no pašvaldības budžeta. Turklāt pašreizējo izmaksu analīze pierāda, ka viens no nezin kāpēc neapmierinātajiem bērnudārziem pilnībā iekļaujas 28,8 latu izmaksās. Tātad tas varētu būt bezmaksas (!), saglabājot gan visus darbiniekus, gan pakalpojumu klāstu. Piekrītu domai par tukšo telpu lietderīgu apsaimniekošanu, taču tas jādara pašam pašvaldības īpašuma apsaimniekotājam – bērnudārza vadībai –, un ar šo Domes lēmumu tiek tam radīti juridiskie priekšnosacījumi.
Nevaru piekrist apgalvojumam: «ja privatizē, personāla skaitam jāpalielinās, jāuzlabojas apmācību un aprīkojuma kvalitātei». Apmācības un aprīkojuma kvalitātei nav nekāda sakara ar īpašuma formu. Tam ir saistība tikai ar iestādes finansiālajām iespējām. Būs maksātspējīgi un ļoti aizņemti vecāki, kas labprāt izmantos šādu iespēju, un būs arī piedāvājums.
Taču pārējie, domāju, lielākā daļa, būs ieinteresēti iespējami lētākā pakalpojumā. Tas, protams, būs arī ierobežotāks, galvenokārt tikai bērnu pieskatīšana. Domāju, ka šāda prakse būtu izdevīga daudziem vecākiem. Iespējams, bērnudārzu metodiķi man nepiekritīs, taču es uzskatu, ka lasītprasme ir vissvarīgākā, jo tā ir gan iztēle, gan uztvere un domāšana, gan emocijas un labestība, gan dzīves pieredze. Taču cik mums ir bērnu, kas septiņu astoņu gadu vecumā, kad vēl ir tīra dvēselīte, var izlasīt «Kaķīša dzirnaviņas» un citas skaistas bērnu grāmatiņas? Visbagātāk taču bērna dvēseli ietekmē tieši patstāvīgi lasītais un visās varavīksnes krāsās iztēlotais un pārdzīvotais!
Nekas nevar pilnvērtīgi aizstāt vecāku ieguldījumu bērna attīstībā, tādēļ nav saprotama daudzu vecāku agresivitāte, ar kādu tiek pieprasīts, lai šo svētīgo darbu par valsts vai pašvaldības naudu darītu citi. Visos laikos tas bijis gan rakstīts, gan nerakstīts vecāku pienākums.
Domāju, ka problēmas smagākā daļa bērnudārzu vadītājiem ir izšķirties par personāla samazināšanu. Nekur Eiropā nebūs bērnudārza, kurā gandrīz 40 darbinieku aprūpē ir 120 bērnu. Bērnudārzu vadītājiem jāsāk domāt ekonomiskās kategorijās.
