Topošie aktieri Igors Šelegovskis un Niklāvs Kurpnieks zina, ka viņiem ir jābūt uz skatuves.
Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas absolventi Igors Šelegovskis un Niklāvs Kurpnieks studē Latvijas Kultūras akadēmijas 2. kursā. Lai gan abi vēl ir pavisam jauni, Igors jau paguvis nospēlēt Kalvi Ditas Balčus režisētajā izrādē «Re: Atmoda», Romeo jelgavnieces Aijas Treijas izrādē «Romeo un Džuljeta» un Kasiju skolas biedres Antras Leites «Jūlijs Cēzars». Savukārt Niklāvs Lauras Grozas-Ķiberes izrādē «Pīters Pens» izmēģinājis Dailes teātra skatuves dēļus, atveidojot Sprodziņu un Nenu, bijis Otello Intara Rešetina izrādē. Abi puiši spēlē arī Māras Ķimeles režisētajā kursa izrādē ar Eduarda Veidenbauma vārdiem «Vēl neesmu dubļos tik dziļi es stidzis…» un Elmāra Seņkova (režisora palīgs Toms Treins) «Būt jaunam».
– Kas divus jaunus puišus pamudināja kļūt par aktieriem?
Igors Šelegovskis: Interesanti, bet mani teātris nekad nebija saistījis. Skolā 10. klasē mums astotā stunda bija vācu valoda. Klasē ienāca viena meitenīte un teica – tiem, kas pieteiksies teātra pulciņā, nebūs jāiet uz vācu valodu. Aizgāju, norunāju dzejoli, un skolotāja Vija Zelmene mani uzņēma. Es tur, protams, neko nedarīju, man jau draudēja padzīšana. Bet es biju ieinteresēts palikt, jo tiem, kas piedalījās teātra pulciņā, nevajadzēja rakstīt zinātniski pētniecisko darbu.
Vienreiz skolotāja iedeva palasīt lugu «Godīgā meitene». Tiku pie galvenās lomas, un man iepatikās. Atceros – vienu dienu, kad kā parasti kavēju mēģinājumu, skolotāja teica – kad tu mācīsies Kultūras akadēmijā, tur pasniedzēji necietīs, ka kavē. Es viņai pajautāju – jums tiešām liekas, ka es to varētu? Skolotāja nekad nevienu lieki neslavēja, bet sacīja – tev ir potences. Tad es arī pirmo reizi iedomājos par aktiera karjeru, bet sapratu, ka nevarētu atļauties izbraukāt, kur nu vēl samaksāt par studijām. Taču viss izvērtās ļoti labi – tiku budžetā, Jelgavas Dome apmaksā ceļa izdevumus, par to man jāsaka liels paldies. Pa svētdienām joprojām strādāju arī «Picu darbnīcā». Kad iestājos akadēmijā, domāju, ka darbs būs jāpamet, bet priekšnieks nāca man pretī. Paldies arī viņam.
Niklāvs Kurpnieks: Es tieši pretēji nāku no ģimenes, kur visi ir saistīti ar kultūru. Tētis bija Melngaiļa Tautas mākslas centra direktors, beidzis konservatoriju, bet mamma – masu skatu režisorus, strādājusi Jelgavas kultūras namā. Kopš bērnības esmu darījis gandrīz visu – dziedāju, spēlēju ksilofonu, dejoju, sportoju. Mācēju daudzas lietas, bet nebiju izcils kādā vienā jomā.
Kad vēl mācījos Spīdolas ģimnāzijā, pie manis pienāca teātra skolotāja Elīna Apsīte un piedāvāja nospēlēt vienu no galvenajām lomām izrādē «Mucenieks un muceniece». Man ar teātri nebija nekādas saistības, bet domāju – kāpēc ne. Iemācījāmies ludziņu, nospēlējām arī konkursā. Man iepatikās tas, ka stāvu uz skatuves, varu spēlēt un cilvēkiem patīk. To pašu lugu spēlējām Spīdolas dienā, toreiz arī vadījām pašu pasākumu. Visiem ļoti patika, draugi nāca klāt un teica labus vārdus. Un tad es sāku domāt, ka ko līdzīgu varētu darīt dzīvē. Tā pat nebija interese tieši par teātri, tā bija vairāk interese par to, ka es varu būt uz skatuves un visi mani apbrīnotu. Galvā bija lielas ilūzijas.
– Vai atceraties dienu, kad pirmo reizi uzkāpāt uz skatuves?
N.K.: Atceros, bet tas nebija nekas īpašs, jo visu bērnību spēlēju ksilofonu. Uz skatuves atrados diezgan bieži. Taču es atceros to brīdi, kad sapratu, ka neko citu negribu – tas bija iestājeksāmenos. Brīdī, kad biju aptaustījis vidi un saticis teātra vides cilvēkus. Ir ļoti svarīgi, ka tu mīli savu darbu un arī cilvēkus, kuri ir tev apkārt. Mēs ar kursabiedriem kopā pavadām vismaz 12 stundu dienā, viņi ir otra ģimene.
I.Š.: Saistībā ar teātri tā bija izrāde «Godīgā meitene». Veras priekškars, un tā pirmā sajūta – tūlīt viss sāksies, un tu būsi uzmanības centrā. Sajūta bija ļoti laba, atnākušie skolēni aplaudēja un smējās. Taču pati pirmā reize publikas priekšā laikam bija skolas anekdošu konkurss 7. klasē. Ja nemaldos, toreiz arī uzvarēju ar anekdoti par lāci. Biju satraucies, bet skatītājiem ļoti patika.
N.K.: Skatītāju emocijas arī ir tas, kas mūs baro. It kā jau teātrī galvenais nav tas, ka publikai patīk, bet tas, ka skatītājam spēj nodot savu iekšējo pārdzīvojumu. Pirms mēneša «Zirgu pasta» Karamazovu zālē rādījām izrādi «Būt jaunam». Un publika bija sajūsmā. Kad tu esi 2. kursa studentiņš, auditorijā sēž Ojārs Rubenis un Liepājas teātra aktieri un viņi visi līdz asarām smejas par tavu mājasdarbu, tas liek tev justies spēcīgam. Es domāju, tā sajūta visiem aktieriem palīdz noturēties tur, kur viņi ir.
– Jūsu ceļš līdz Kultūras akadēmijai ir ļoti interesants.
N.K.: Pirmo reizi mēģināju stāties uzreiz pēc vidusskolas pirms trim gadiem. Tad es vēl nezināju, ko īsti gribu dzīvē darīt. Mēģināju tikt vēl trīs vietās, taču kādu apstākļu dēļ neiestājos. Piemēram, stājos Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Gaisa spēku militārās vadības programmā un biju pārliecināts, ka tikšu iekšā, taču izrādījās, ka togad jaunus studentus neuzņem. Gribēju stāties arī Rīgas Aerodinamikas institūtā gaisa dispečeros, vēl bija doma par Mūzikas vidusskolu. Tad nu nācu kājām mājās no Aizsardzības akadēmijas, pa ceļam nomaldījos un ieraudzīju uzrakstu, ka tiek uzņemti aktieri.
Vidusskolā biju nospēlējis ludziņā galveno lomu, un man likās – es varu visu. Toreiz iestājeksāmenos tiku līdz ceturtajai kārtai, bet mani neuzņēma. Tad domāju, ka esmu visu dzīvi pazaudējis. Man liekas, ka 95 procenti to cilvēku, kas bijuši Kultūras akadēmijas iestājeksāmenos, neko citu pēc tam vairs dzīvē negrib, jo atmosfēra nav vārdos aprakstāma. Biju jau atmetis cerības kādreiz iestāties akadēmijā. Aizbraucu uz Angliju strādāt, tur arī īsti neveicās, atbraucu atpakaļ, un sākām ar Igoru kopā strādāt picērijā.
I.Š.: Daudziem liekas, ka mēs jau sen esam pazīstami, jo mācījušies vienā skolā. Taču pazīstami esam tikai apmēram gadu. Strādājām kopā, man Niklāvs tolaik likās tāāāds čalis, jo vienreiz gandrīz jau bija izturējis konkursu. Tad es viņam jautāju, vai mēģinās stāties vēlreiz.
N.K.: Sākām mācīties tekstus, varēja just, ka abiem gribējās tikt, bet viens otram teicām – nē, nē, tikai pamēģināsim, bet nestāsimies. Tas bija tāds brīdis, kad rektors pēc iestājeksāmeniem nosauca manu vārdu! Es jau pēc pirmās kārtas biju pārliecināts, ka neko citu dzīvē negribu.
I.Š.: Iestājeksāmenu sajūta paliks uz mūžu. Otrreiz neko tādu vairs nepiedzīvosim.
– Vai pastāv jēdziens «labs aktieris»?
I.Š.: Noteikti pastāv jēdziens «slikts aktieris». Tad jau jābūt arī labiem aktieriem. Ja skatītājs spēj noticēt aktierim, ja rodas līdzpārdzīvojums, tad tas ir labs aktieris, vienalga, ar kādiem līdzekļiem viņš to panāk. Ja aktieris spēj atrast ceļu līdz skatītājam, vienalga, vai tas būtu kāds negaidīts triks vai sēžot izspēlēts iekšējais monologs.
N.K.: Nodarbībās mēs ik pa laikam dzirdam, ka kaut kas bija labi vai slikti. Tāds vērtējums gan ir diezgan subjektīvs, jo to nav iespējams izmērīt ar hronometru kā sportā. Analizējam, kāpēc strādā tas vai kaut kas cits atkal nestrādā. Labs aktieris ir tāds, kura tēlam spēj noticēt.
– Par aktieri piedzimst vai kļūst?
N.K.: Man liekas, ka uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt. Par aktieri drīzāk izaug. Cilvēks veidojas vides ietekmē. Nav tā, ka obligāti jāpiedzimst aktieru ģimenē. Skatoties, kā mēs abi esam uzauguši, kaut kas tajā posmā līdz 20 gadiem ar cilvēku notiek.
I.Š.: Uz to nav noteiktas atbildes. Domāju, par aktieri var kļūt jebkurš, bet par izcilu aktieri gan laikam ne katrs.
– Dejotājiem ir kāda deja, kuru viņi savā dzīvē grib nodejot, dziedātājiem savukārt dziesma, kuru nodziedāt. Vai jums ir kāda loma, kuru noteikti gribētu nospēlēt?
N.K.: Nesen Dailes teātrī skatījos «Izraidītos». Noteikti gribētu nospēlēt Daiņa Grūbes atveidoto Benu. Izrāde un loma man ļoti patika.
I.Š.: Man nav vienas noteiktas lomas. Gribētu iejusties pēc iespējas dažādos tēlos, sākot no mīlētāja līdz pat varbūt kādam šausminošam varonim.
– Lai gan esat tikai 2. kursa studenti, jau esat spēlējuši vairākās izrādēs. Vai lasāt, ko par jums saka kritiķi un skatītāji? Tā, piemēram, Sigita Paula uzslavē Igoru par Kalvja lomu izrādē «Re:Atmoda». Savukārt Dita Jonīte rakstījusi, ka Niklāva kucīte Nena izrādē «Pīters Pens» ir īpaši garšīga rozīnīte Dārlingu kompānijā.
N.K.: Lasīt lasu, taču par lielu komplimentu rakstīto neuzskatu. Neesam jau vēl tik daudz kur parādījušies, viss ir tikai pašā sākumā. Man gan liekas, ka mazāk jāklausās tajā, kas rakstīts recenzijās un ko saka cilvēki, bet vairāk tajā, ko saka režisors. Mums viņš ir jāklausa, jo esam kā viņa bērni. Esam Māras Ķimeles kurss, bet ar mums strādā arī Mihails Gruzdovs un Elmārs Seņkovs. Sākumā, kad iestājos akadēmijā, nemaz nezināju, cik liels cilvēks ir Māra Ķimele. Ir tādi cilvēki, kuri nekad nepasaka neko nepareizu. Viņai var uzdot jautājumus par jebko. Māra Ķimele ir īpašs cilvēks.
I.Š.: Ja tas neietekmē, sākumā noteikti ir interesanti zināt, ko cilvēki saka. Runājot par Māru Ķimeli, pirms studijām zināju, ka viņa teātrī ir cienījams cilvēks. Pēc tam, kad sāku viņā klausīties, sapratu, par ko viņa ir jāciena. Man liekas, nav tāda jautājuma, uz kuru Māra Ķimele nevarētu atbildēt. Kad viņa izsaka savu viedokli, uzreiz šķiet – kā es to neiedomājos. Viņa mūs audzina – dod ne tikai skatuves, bet arī dzīves gudrību.
– Jūsu tuvākā izrāde – Elmāra Seņkova «Būt jaunam» Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 24. novembrī. Šogad ar šo pašu izrādi vēl cerat paspēt paviesoties arī Jelgavā, Tehnoloģiju vidusskolā.
I.Š.: «Būt jaunam» bija mūsu 1. kursa eksāmens. Šogad kopā ar kursabiedriem to uztaisījām par izrādi. Tā ir monologu izrāde par jauniešiem. Katrs no mums atradis kādu prototipu, kurā esam iemiesojušies. Negribas daudz stāstīt, lai cilvēki nāk un skatās, kas mums ir sanācis.
Pagājušajā gadā uz izrādi es nevienu neaicināju, bet šogad man nav kauns to darīt. Nevis tāpēc, ka es ļoti labi spēlētu, bet tāpēc, ka man pašam izrāde ļoti patīk.
N.K.: Kad sēžu malā un skatos uz kursabiedriem, es gan smejos, gan raudu. Visi izrādē ir labi pastrādājuši. ◆
