Jelgavā ir kāda neliela bruģēta ieliņa, kas savieno Viestura un Jaunatnes ielu un nosaukta par Vārpu ielu (tāds jauks latvisks nosaukums).
Jelgavā ir kāda neliela bruģēta ieliņa, kas savieno Viestura un Jaunatnes ielu un nosaukta par Vārpu ielu (tāds jauks latvisks nosaukums). Jau no neatminamiem laikiem jelgavnieki, kas tur staigā vai tuvumā dzīvo, šķendējušies par nekārtību – Vārpu ielas mala ir gluži kā Dieva pamesta vieta, kur citi izmet atkritumus, citi nezālēs un krūmājos iet bez maksas pačurāt, pa ceļam no tirgus nākdami. Turpat mētājas kāds auto vraks, kas uzskatāmi liecina par garāžu tuvumu. Drūms pleķis, pievakarē labāk mest tam līkumu.
Vasaras nogalē kāda «Zemgales Ziņu» lasītāja izteica laikrakstā savu sašutumu un aicināja nofotografēt gružaino ar nezālēm un krūmiem aizaugušo vietu, kas atrodas turpat līdzās Nekustamā īpašuma pārvaldes pagalmam. Laikraksta vainas dēļ pie jelgavnieces vārdiem lappusē «Mūsu dzīve» kļūmīgi nonāca būvgružu kaudze, nevis ar suņuburkšķiem un citām «rotām» aizaugušā laukuma bilde. NĪP direktors dusmīgs zvanīja redakcijai, ka ar bildē redzamo kaudzi pārvaldei nav nekāda sakara, un atvainošanos pieprasīja gan mutiskā, gan rakstiskā veidā. Lai arī ar lielu novēlošanos, tomēr atvainojos par nodarīto morālo kaitējumu NĪP un arī zonālajam valsts arhīvam – būvgružu kaudze nebija pelšanas vērta, jo tā objektīvi bija radusies remonta laikā, jelgavnieku ceļos nemaisījās un estētiskās jūtas nebojāja. Taču drūmais laukums nesakopts stāv joprojām kā stāvējis. Otrpus NĪP nepārredzamās sētas. Jā, otrpus. Un, ja par normu uzskatām attieksmi «ne mana cūka, ne mana druva», tad jau tiešām pārvaldei nav ko pārmest. Tikai mūsu lasītāja gan nav izgājusi no tādām pozīcijām un viņai kā īstenai jelgavniecei tās vietas sakopšana šķitusi tiešām svarīga, tādēļ kundze pārmetusi vienaldzību iestādei (NĪP), kuras pakļautībā tomēr strādā arī sētnieki. (Varbūt varētu atsaukties iestāde, kuras tiešais uzdevums ir sekot, lai pilsētā nebūtu šādu vietu?)
Taču ne kašķa pēc to visu tagad rakstu. Rudenī, kad apkārtne kļūst plikāka un atsedzas viss, ko lapas slēpušas, jo labāk redzams: tik daudzas vietas prasās pēc sakopšanas. Viens kaut ko izmetis, otrs piebēris klāt, trešais… Kur manāms, ka nav regulāras sakopšanas, tur drīz vien rodas drazas. Un, ja kāds apsauc par cūcību soli no mūsu durvjupriekšas, kļūstam nikni – ne jau uz to, kas apkārtni sašmucējis, bet gan uz aizrādītāju, sak, ko šis man piesienas. Jā gan, ar to mēs visvairāk atšķiramies no Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem: mums tikai savs lievenis, sava istaba, savs krekls rūp. Vai gadsimtu un tūkstošgadu mijas gads nebūtu tas labākais laiks, kad ikvienam sākt domāt citādi un gan pilsētu, gan valsti uzlūkot patiesi kā savu?
