Jelgavas 52. Zemessardzes kājnieku bataljonā tiek veikta ārrindas (neprofesionālo) zemessargu aptauja, vai tie vēlētos mājās glabāt dienesta ieročus un munīciju. Vairāki aptaujātie atbildējuši pozitīvi, to saistot ar iespēju uzlabot gatavību gan valsts, gan arī savas ģimenes un īpašuma aizsardzībai.
No viensētas, kur dzīvo Zemessardzes dalībniece kopš 1991. gada Ināra Pluše, līdz tuvākajiem kaimiņiem ir apmēram kilometrs. Apkārt mājām un tām piegulošajiem laukiem ir mežs, netālu dzird lielo šoseju. Tās tuvums ne reizi vien divdesmit piecu gadu ilgajā zemniekošanas laikā Inārai radījis dažādus pārsteigumus. Reiz deviņdesmito gadu sākumā viensētas apkārtnē izplatījusies dīvaina rūguma smaka. Atklājās, ka neviena nemanīta meža ceļā bija iebraukusi piena mašīna un izlējusi grāvī veselu cisternu, iespējams, brāķēta piena. «Suņi nedēļu nebija jābaro,» smejas saimniece, piebilstot, ka labprāt pienu būtu atdevusi cūkām.
Saimniec, mēs jums nekā nedarīsim!
Kādā citā reizē mežmalā piestājis auto, no kura izkāpis vīrietis ar pusaudzi. Sasprauduši uz sprunguļiem stikla pudeles, un vīrietis sācis pa tām šaut ar savu pistoli. Toreiz I.Pluše pa rāciju (mobilie telefoni nebija plaši pieejami) izsaukusi palīdzību no Jelgavas zemessargu štāba. Taču jau pirms palīgspēku ierašanās viņa bija piespiedusi šaudītāju nolikt ieroci uz motora vāka, kā arī savākt saplēsto pudeļu lauskas. Visdramatiskākie notikumi Ināras lauku sētā risinājās 1994. gada jūlijā, kad no Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Saimniece spriež, ka toreiz viņas sētā tie bija salīduši «vesela porcija» – kādi divdesmit. «Mājās biju viena pati. Grāvji nesen izrakti, vēl neapauguši. Cietumniekus varēja redzēt kā uz delnas. Caur pusatvērto virtuves logu dzirdēju, kā man sauca: «Saimniec, mēs jums nekā nedarīsim! Nolieciet grāvja malā piena burku un maizi!» atceras Ināra. Paslēpusi savu pistoli zem blūzes un, uzmanīgi skatoties apkārt, aiznesusi līdz grāvmalai nelūgto ciemiņu prasīto. «Ja kāds būtu izlēcis, es būtu viņam šāvusi kājās. Taču cietumnieki tobrīd grāvī gulēja mierīgi. Pistoles atklāta parādīšana varēja būt bīstama man pašai – provocēt viņus uzbrukt,» spriež Ināra. Viņa piebilst, ka toreiz istabā pie gultas atradusies rācija, pa kuru varēja dzirdēt, kā cietumniekus lenc visā apkārtnē. Pie Ozolnieku ezera daži bija paķēruši peldētāju, tostarp arī sieviešu krastā noliktās drēbes un, nezin kā pārģērbušies, mēģināja pazust Olaines virzienā.
Patiesību prasi šņabim
I.Pluše atceras, ka savu sešu milimetru kalibra pistoli nopirkusi 1992. gadā. Toreiz tā kopā ar dažām patronu kārbiņām maksājusi 17,5 tūkstošus Latvijas rubļu, ko tautā sauca par «repšiem». Lai to nopelnītu, vajadzējis krietni pastrādāt, nodod labību, pienu, gaļu. «Tolaik man tēvs teica: «Ja zemessargos nedod ieroci par velti, tad tu tur nelien»,» stāsta Ināra. Tomēr Zemessardzei palikusi uzticīga jau 23 gadus. Tur viņa satikusi daudz uzticamu, godīgu cilvēku, uz kuriem jebkurā brīdī var paļauties. Taču pa retam gadījušies arī citādi cilvēki. «Kad zemessargiem atļāva iegādāties ieročus, kādā ballē mūsu komandieris nelaiķis Ildefons Jasenas pusnopietni teica: «Lai zinātu, vai cilvēkam var dot šaujamo, viņam vispirms jāiedod šņabis. Tad jau redzēs, kas šis par cilvēku. Vai nav dulls un agresīvs,»» atceras Ināra. Viņa piebilst, ka zemessargi tolaik cits citam rakstījuši raksturojumus, lai spētu izvērtēt, vai tiešām cilvēkam var uzticēt ieroci.
Šaušanai nederīgā pistole tiek rūpīgi glabāta
Pamazām valstī likumi ieroču jomā sakārtoti. Taču nejēdzīgi iznāca, ka 2008. gadā I.Pluše tika nostādīta dīvaina fakta priekšā. Proti, viņas sešu milimetru vairāk šaušanas sportam domātā pistole neatbilda kaujas ieroča statusam. Saistībā ar ieroču aprites likumu to nevarēja ne paturēt, ne arī nodot Zemessardzes bataljonā, kura arsenālā ir deviņu milimetru kalibra pistoles. «Pasaki, ka pistoli iemeti dīķī. Lai meklē!» sarūgtināti pamācījis kāds no zemessargiem. Taču Ināra izvēlējusies legālo ceļu. Viņa nodevusi pistoli Iekšlietu ministrijas Ekspertīzes centrā, kur tā, aizmetinot dzelkšņa ligzdu un izurbjot stobrā caurumu, padarīta šaušanai nederīga. Tāda arī šī pistole sešus gadus mājās glabājās maisā, uz kura agrāk bija jāliek vaska zīmogs.
Aptauja bija plānota
Jelgavas Zemessardzes bataljonā veiktā aptauja likusi I.Plušei sarosīties. «Varbūt es tagad varēšu savu pistoli saremontēt?» jautā viensētas saimniece.
Bataljona apgādes nodaļas galvenais tehniķis Ivars Spalva skaidro, ka tomēr šī vecā uzticamā mazkalibra pistole nevar tikt atjaunota. «Inārai kā kārtīgam, visām prasībām atbilstošam zemessargam tiks piedāvāts cits dienesta ierocis, kā arī seifs,» saka I.Spalva, piebilstot, ka par saņemto dienesta ieroci zemessargam nav jāmaksā. Viņš uzsver, ka bataljonā veiktā aptauja par zemessargu vēlēšanos glabāt mājās dienesta ieročus ir plānota un tai nav tieša sakara ar Krievijas militārajām aktivitātēm Eiropā un bruņotajiem konfliktiem Ukrainā.
Ieročus mājās var saņemt tie zemessargi, kuriem ir atbilstoša veselība, zināšanas un prasmes ieroča lietošanā un kuri pietiekami bieži piedalās mācībās.
Ministrs pieņēmis lēmumu
Tomēr saistībā ar militāru draudu palielināšanos Nacionālajos bruņotajos spēkos tiek aktualizēta paaugstinātas gatavības zemessargu vienību veidošana, kā arī ieroču glabāšanas decentralizācija.
Pirms mēneša aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, uzstājoties konferencē Nacionālo bruņoto spēku štābā, teica: «Esmu pieņēmis lēmumu, kā Zemessardzes ieroču decentralizāciju saistīt ar zemessargu apmācības līmeni, kā arī valsts drošības apdraudējuma līmeni. Mēs nedrīkstam tikt pārsteigti, un regulārajiem spēkiem un Zemessardzei jāspēj reaģēt dažādās situācijās.» Uzsverot katra atbildību par uzticēto ieroci, ministrs piebilda – jābūt pārliecībai, ka zemessargi, kuri saņems ieročus un ekipējumu glabāšanai mājās, būs attiecīgi sagatavoti, un Zemessardzei ir rīcības plāns, lai attiecīgos decentralizācijas apstākļos tā spētu rīkoties kā militāra vienība, nevis izrādītu nekoordinētu pretestību. ◆
