Kad nesen TV diskusijā («Par un pret» kanālā OTV 13. novembrī) raidījuma vadītājs Otto Ozols gribēja izdibināt manu viedokli par to, cik lielā mērā Latvijas neatkarības proklamēšana 1918. gadā bijusi nejaušības, cik – apzinātas, mērķtiecīgas rīcības izraisīts notikums, aptvēru, ka uz šo jautājumu man nav pat pašam sev pieņemamas atbildes. Pārāk daudz nezināmo un pārāk sarežģīti vēstures pavērsieni mūs šķir no brīža, kad… Jā, kad īsti? Kurā brīdī latviešu nācijas formēšanās pārstāja būt tikai dažādu vēsturisku sakritību kopums un pārtapa par pašu latviešu apzinātu, gribētu mērķi? Un kurā brīdī tika pārkāpts «atskaites punkts», no kura maniem senčiem kļuva pašsaprotams, ka viņi ir latvieši un dzīvo Latvijā? Neatkarīgi no Latvijas tābrīža statusa un iedalījuma, no dzimtā novada, mājās runātās izloksnes un pašausto lindraku rakstiem? Ikviens mēģinājums precīzi izmērīt šo atskārsmi ir lemts neveiksmei, jo dažādus cilvēkus tā acīmredzot piemeklēja dažādos laikos.
Tomēr ir pieturas punkti, kas ļauj fiksēt pārmaiņas viņu domāšanā. 19. gadsimta sākuma ieraksts ģimenes Bībelē, kuras īpašnieks aiz barona dotā uzvārda uzskatījis par nepieciešamu īpaši norādīt, ka ir latvietis. Plāksnīte ar apzīmējumu «latvietis» pie Krišjāņa Valdemāra durvīm Tērbatā 1855. gadā. Rīgas Latviešu biedrības izveidošana 1868. gadā, kam sekoja līdzīgas biedrības citās pilsētās. Visbeidzot – pats Latvijas vārds. Enciklopēdijās lasām, ka līdzīgs nosaukums vēstures gaitā dažādās formās uz brīdi parādījies, pēc neilga laika atkal nogrimis aizmirstībā, paliekot tikai foliantu lappusēs. Visdrīzāk tāpēc, ka pārāk daudziem nav bijis vēlams un izdevīgs, pārprotami atspoguļojis esošās politiskās reālijas, bet vēl mazāk saskanējis ar kārotajām. Ap 19. gadsimta vidu zemes saimniekiem vāciešiem arvien mīļāki kļūst sevis apzīmējumi ar sakni «Balt-», kas no Libavas līdz Mītavai un Rīgai, Dorpatai un Rēvelei ļauj sevi apzināties kā vienotas Baltijas telpas pamatiedzīvotājus neatkarīgi no zemnieku kārtas pārstāvju izcelsmes un valodu atšķirībām.
Šis ievads nedaudz ļauj ieskicēt to, kāpēc Baumaņu Kārļa 1873. gadā sacerētā dziesma «Dievs, svētī Latviju» kļuva par vienu no izšķirīgiem pieturas punktiem, liecību par Latvijas vārda iesakņošanos lielāka skaita latviešu, nevis tikai dažu ideālistiski noskaņotu jauniešu prātos.
Būtisks ir dziesmas tapšanas un izpildīšanas vēsturiskais konteksts – ļoti svarīgs apstāklis, lai tā iemantotu tautas himnai nepieciešamo simbolismu. Tik svarīgs, ka daudzu pasaules valstu pilsoņi ir gatavi drīzāk pieciest nepilnības himnas mākslinieciskajā veidojumā nekā atteikties no vēstures brīžiem, kuros šī dziesma skandēta. Un pat tad, ja šie pilsoņi pret reliģiju izturas noraidoši, viņi spēj ar cieņu uzlūkot savus senčus, kam ticība palīdzējusi bez bailēm paust savu pārliecību. Tāds uzdrošināšanās, pašapliecināšanās raksturs ir arī apjomā pavisam nelielajai dziesmai «Dievs, svētī Latviju».
Pašreizējā Latvijas himna turpina būt skandaloza, kāda bijusi kopš 1873. gada pirmatskaņojuma. Atgādināšu – tas notika Pirmo latviešu dziedāšanas svētku atklāšanas koncertā Rīgas Latviešu biedrības namā. Vēl plašākai publikai izpildīt šķietami lojālo un nevainīgo dziesmiņu nebija ļauts. Neko nelīdzēja ne vācu tautasdziesmai līdzīgā melodija, ne ritms un vārdu virknējums «Bože, carja hraņi» stilistikā, ne bērnišķi naivais, Vecā Stendera ziņģu garā rakstītais pantiņš par meitu ziedēšanu, dēlu dziedāšanu un visu latvju laimē diešanu. Nelīdzēja pat ne Dieva piesaukšana himnas sākumā un apgalvojumi, ka tā esot šķīsti sirsnīga lūgšana, līdzīga lūgšanai par cara tētiņu. Visiem tāpat bija skaidrs, ka skaņdarbs tapis par godu vienam vienīgam vārdam. Vārdam Latvija, kas, izrādās, esot visu latvju dārgā tēvija. Tāda vārda līdz tam faktiski nebija, publiski tas nekur neizskanēja. Dziesmiņa bija pagaidām vēl mītiskās «latviešu zemes» jauns, bīstams pieteikums, un kā tādu to arī uztvēra. Turklāt pieteicēji bija nevis vācu zinību vīri un nosvērti garīdznieki, bet gan Livonijas un Kurzemes zemnieku izcelsmes ļaudis, kas arvien skaļāk dēvējās par īstajiem zemes saimniekiem. Dažs vērīgāks vācbaltu autors jau agrāk bija brīdinājis, ka šīs publikas vēlme pēdējos gados sevi uzstājīgi saukt par latvjiem jeb latviešiem ir kas ļaunāks nekā tikai bezgaumīga, apsmejama ķēmošanās. Tagad tam bija ausīm dzirdams pierādījums – šie «latvieši» sevi skaļi pasludināja par kādas Latvijas iedzīvotāju pēctečiem.
Baumaņu Kārļa dziesmu turpmākajos gados atklāti un slepeni atskaņoja, vairāk vai mazāk sekmīgi aizliedza, 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas vārdu tajā lika aizstāt ar Baltiju – bet visi tāpat zināja, kurš vārds aizstāts. 1905. gada notikumos dziesma atkal skanēja ar neesošās, bet jau nesalīdzināmi lielākai latviski runājošo ļaužu daļai zināmās zemes vārdu, mītiskā Latvija pamazām ieguva konkrētas ģeogrāfiskās aprises Liflandes, Kurlandes un Vitebskas guberņā. Un tā līdz pat 1918. gadam, kad jaunās valsts dibinātāji gan spēja atcerēties, no kuras dienas un kuras dziesmas Rīgā pirmoreiz tik skaļi atskanēja skandalozais Latvijas vārds. Arī vēlāk – kaut gan daži trīsdesmito gadu varasvīri rauca degunu par dziesmas pārlieku lielo vienkāršību un poētiskās dailes trūkumu, vēsturiskā statusa dēļ tā izdzīvoja līdz pat okupācijai. Un pats vēl ļoti labi atceros saviļņojošos brīžus atmodas laikā, kad Dieva un Latvijas vārda publiska piesaukšana atkal deva uzdrošināšanās, sevis apliecināšanas spēcinošo sajūtu.
Kā var noprast, mūsdienās skandalozs šķiet viss pārējais – sekulāriem ateistiem nepieņemamais Dievs himnas sākumā un lūgumi kaut ko svētīt, autortiesību aktīvistu nosodītie aizguvumi no citu tautu un valodu dziesmām, monarhijas pretiniekiem nevēlamā līdzība ar cara Krievijas himnu, pasaules poēzijas pērles iepazinušiem intelektuāļiem neizturami naivais teksts par meitu un dēlu ziedēšanu, dziedāšanu un diešanu. Protesti nav dzirdami tikai pret šķietami pašsaprotamo – «Latviju, mūs’ dārgo tēviju». Vai varbūt arī tas ir tikai pagaidām un kādi no šiem vārdiem pēc laika var izrādīties politnekorektuma apzīmogoti, noteiktai sabiedrības daļai aizskaroši?
Es nevēlos, lai Latvijas himna tiktu mainīta. Man tā ikreiz ir atgādinājums par ļaudīm, kas uzdrošinājās izrunāt, uzrakstīt, izdziedāt, daudzināt, bērniem iemācīt Latvijas vārdu laikos, kad tas nebija ļauts. ◆
*Publicēts interneta vietnē www.satori.lv. «Ziņās» publicēts ar autora atļauju.
