Ja notiek kas neikdienišķs vai neparasts un ja tas ir patīkams notikums – tas ir brīnums vai likumsakarība? Nezinu, kā to nosaukt šoreiz, taču stāsts ir par ļoti neparastu satikšanos ar senu laika liecību.
Iekārtojot interjerus, man bieži vien nākas meklēt un atrast objektus un lietas, kas noderīgas konkrētās telpas sajūtas un tās gara izveidei.
Patlaban visi spēki koncentrēti uz amatnieku veikala iekārtošanas darbiem. Un, lai ideju novestu līdz galam, bija nepieciešams iesaistīt ļaudis, kuriem mājās ir kaut kas no pagājušā gadsimta – kāds vecāks galds ar saderīgiem krēsliem, varbūt neliels skapis vai bufete. Vārdu sakot, ekspedīcija – senas mēbeles.
Atsaucās nedaudzi, un kādā pelēkā rītā mēs tikāmies pie nelielas mājiņas Jelgavā, lai uzkāptu bēniņos apskatīties lādi, kas saimniecei vairs neesot vajadzīga. Vēl pirms to ieraudzījām, viņa iesmēja un teica, ka varam iegūt lietu ar pievienoto vērtību. Mūsu priekšā visā savā godībā stāvēja, kā jau vecu māju bēniņos parasti tas ir, putekļu kārtu kārtām pārklāta liela pūra lāde. Tās krāsa bija nenosakāma – zili zaļa, drīzāk zila, bet varbūt tomēr zaļa ar brūni aprūsējušiem metāla stīpojumiem un vāka stūrī uzplēstu brūci. Tas esot kara laika šāviņš, kas izskrējis cauri mājiņas jumtam un trāpījis lādes virsmai. Vēl lielāks pārsteigums bija, uzzinot tās vecumu. Lāde tapusi aizpagājušajā gadsimtā Dobeles novadā. Atceļojusi uz Jelgavu 1931. gadā, iekārtojusies jaunbūvētās nelielās pagaidu mājas bēniņos un tā tur palikusi līdz šodienai. Pagaidu mājiņa kļuvusi par īstu māju, jo blakus iecerētā lielā tā arī nav uzbūvēta. Bet bēniņi, protams, kalpojuši par ikdienā nevajadzīgu mantu glabātavu: vecas avīzes, diegu spoles un citas dažreiz noderīgas lietas.
Nezinu, kā lāde tikusi augšā uz bēniņiem, bet, kā to lejā dabūja, redzēju. Un, kad tā nostājās uz savām kājām nelielajā sniedziņā mājas galā, sajūta bija dīvaina, jo no sava patvēruma tā nebija iznākusi 83 gadus. Man šķiet, ka tā bija apjukusi. Tikpat apjukusi tā izskatījās pāris dienas jaunajās telpās, kur tagad tai mājvieta. Kādu laiku nevarējām pieķerties to tīrīt un apčubināt, bija kaut kā ne visai ērti uzreiz to berzt un spodrināt. Bija jāpaiet kādam laika sprīdim, lai mēs saņemtos un lāde iejustos. Nu tā ir iejutusies, man tā šķiet, un rotā vienu no Zemgales amatnieku veikala telpām, kur ikviens var atnākt šo brīnumu aplūkot. ◆
