Novembris ir dažādu Latvijas tautas gadadienu mēnesis, kad noliecam galvas to cilvēku priekšā, kas cīnījušies par mūsu valsti un vienmēr stāvējuši modri, to sargājot.
Novembris ir dažādu Latvijas tautas gadadienu mēnesis, kad noliecam galvas to cilvēku priekšā, kas cīnījušies par mūsu valsti un vienmēr stāvējuši modri, to sargājot. Skaistu mūsu valsts godināšanas pasākumu un lielisku dāvanu jelgavniekiem 18. novembra svētkos ar koncertu būs sarūpējis Latvijas Mūzikas akadēmijas Emīla Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris. Piedāvājam sarunu ar skolas direktoru jelgavnieku Juri Kaufeldu un ieskatu gan simfoniskā orķestra attīstības vēsturē, gan viesmākslinieku kolektīva priekšnesumā.
«Dārziņos» saimnieko Jelgavā rūdītais
Šķiet, ka retumis varam sastapt jelgavnieku, kas nebūtu dzirdējis Jura Kaufelda vārdu. Viņš ir plaši pazīstams kā talantīgs klarnetists, saksofonists, ilggadējs Jelgavas Mūzikas koledžas pedagogs, ansambļa «Opus C» dalībnieks un pūtēju orķestra «Jelgava» diriģents. No šā gada pavasara Juris Kaufelds strādā par Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas direktors. Darba ir daudz. Par to liecina kaut vai neskaitāmās reizes, kad saruna bija jāpārceļ uz citu laiku, un daudzie telefona zvani sarunas laikā, jo atkal bija radušies steidzami pienākumi. Te ar Rīgas Domes Kultūras pārvaldi jāatbild par kādu projektu, te jāparunā ar audzēkņu vecākiem – tāda ir Jura Kaufelda ikdiena.
Kā tas gadījies, ka nu jau tieši astoņus mēnešus esat direktors vienā no Latvijas slavenākajām mūzikas mācību iestādēm?
– Izlasīju avīzē, ka Kultūras ministrija izsludina konkursu uz šo amatu. Ilgi nedomāju, vai pieteikt savu kandidatūru, jo Latvijas kultūrizglītības sistēmā tai ir īpašs statuss. Sapratu, ka, būdams direktors, spēšu daudz veiksmīgāk un ātrāk realizēt tās idejas un ieceres, kas man bija, arī strādājot Jelgavā.
Konkursā piedalījāmies septiņi. Viens no uzdevumiem bija izstrādāt nākotnes darbības un attīstības koncepciju. Izturējis atlases kritēriju, kopš šā gada 17. marta esmu E.Dārziņa mūzikas vidusskolas direktors.
Vai nebija mazliet skumji atstāt darbu Jelgavā, jo tur pavadīts viss iepriekšējais darba mūžs?
– Jelgavas Mūzikas koledžā esmu nostrādājis 29 gadus. Esmu
bijis gan skolotājs, gan kursa vadītājs. Arī mūziķa gaitas esmu uzsācis tieši šajā pilsētā, kad 1966. gadā ierados tur kā 16 gadu vecs jaunietis no Madonas, lai mācītos Jelgavas Mūzikas skolā. Tieši tur esmu kļuvis par profesionālu mūziķi, tur ir mani kolēģi, draugi un ģimene. Arī būdams Rīgā, domāju, kā iet jelgavniekiem, un bezgala priecājos, dzirdot labus vārdus par viņiem. Tās ir manas mājas, taču pārāk lielo nostaļģiju pēc Jelgavas pilnībā pārvaru darbā, kad redzu, cik veiksmīgi tas rit.
Kādi bija mērķi, uzsākot darbu Rīgā?
– E.Dārziņa mūzikas vidusskola ir īpaša skola, jo tās audzēkņi ir Latvijas muzikāli visapdāvinātākie bērni. Kopš dibināšanas 1945. gadā par savu mērķi skola izvirzījusi jau ar pirmajām mācību stundām izglītot audzēkņus profesionāla mūziķa karjerai Latvijas vislabāko mūzikas pedagogu vadībā. Līdz ar to mans darbs ir interesantāks, jo redzu tā augļus. Vēlējos šo skolu saglabāt kā Latvijas klasiskās mūzikas Meku, kā iespēju pilnveidoties tiem talantīgajiem jauniešiem, kas atzīst klasiskās mūzikas vērtības. Gribēju turpināt skolas iesākto procesu savu pozīciju nostiprināšanā, jo ar laiku, domāju, tā kļūs par vienīgo šāda tipa skolu Latvijā. Par svarīgu uzskatīju arī mūsu audzēkņu vēršanos pie savas paaudzes, lai parādītu tai, ko spēj pavisam jauni cilvēki ar gribu un neatlaidību. Vienaudži daudz labāk saprot viens otru.
Galvenais uzdevums, protams, ir sagatavot Latvijas profesionālās mūzikas nākotni. Kā pierāda dažādi pētījumi, visos Latvijas profesionālajos mūziķu kolektīvos vairāk nekā 50 % dalībnieku ir E.Dārziņa skolas absolventi. Mēs to nedrīkstam zaudēt. Esam krietnu gabalu priekšā pārējai Eiropai mūzikas izglītības sistēmas ziņā. Tādēļ esmu iecerējis, ka drīzumā pie mums varētu braukt mācīties kolēģi un jaunieši no Zviedrijas. Mums ir ko dot.
Kādas bija problēmas, ar kurām saskārāties, uzsākot savu aktivitāti?
–Visiem bija zināms, ka kādu laiku pirms manis šajā skolā bija valdījusi zināma nesakārtotība, taču negribētos teikt, ka no tā būtu cietusi muzikālās izglītības sistēma. Viss notika, taču darbība bija sākusi risināties pēc inerces principa, neņemot vērā mūsdienu prasības. Ar manis ieviestajām konsekventajām prasībām šis posms tiek sakārtots. Pagaidām, sitot pie koka, varu teikt, ka viss noris, kā iecerēts.
Vai šīs skolas ilggadējie darbinieki neizrādīja zināmu pretestību, kad jaunatnācējs ķērās pie dažādu pārkārtojumu realizēšanas?
– Ar zināmu skepsi un piesardzību tiek uzņemts ikkatrs jaunpienācējs – tas ir pašsaprotami. Tomēr, redzot, ka visas manis iecerētās izmaiņas nāk par labu darbam, jo sakārtotā sistēmā viss veicas vieglāk, viņi atbalsta mani, un mums nav nesaprašanos. Pie sakārtotības piemēriem var minēt kaut vai ārpusskolas muzicēšanu: tagad koncerti ir saplānoti jau visam gadam. Es uzticos saviem kolēģiem, jo redzu darba rezultātus un domāju, ka viņi tic man, jo strādāju skolai, ne sev. Vēl nesen pats biju tikai skolotājs, un man nav svešas viņu problēmas. Jāteic, ka ikviens no 110 skolā strādājošajiem pedagogiem ir spilgta personība. Cenšos, lai viņu darbs tiktu pienācīgi novērtēts. Algu ziņā mūsu skolas situācija ir citāda, jo neesam pašvaldības izglītības iestāde. Mums iet secen dažas prēmijas vai piemaksas, ko varbūt dažkārt saņem tāda tipa skolas.
Kādas tagad ir attiecības ar Jelgavas Mūzikas koledžu? Vai esat konkurenti?
– Tās ir divas dažādas skolas. E.Dārziņa skolai ir citi uzdevumi salīdzinājumā ar pārējām Latvijas mūzikas koledžām. Profesionālā ievirze tajā notiek daudz agrāk. Protams, konkurence pastāv it visur, taču naidīgu attiecību mūsu starpā noteikti nav. Es to drīzāk nodēvētu kā sacensību azartu. Ja agrāk, kad vēl strādāju Jelgavā, likās, ka E.Dārziņa skolas audzēkņi ir iedomīgi, tad tagad redzu, ka tas vienkārši ir lepnums par savu skolu, nekādas uzpūtības.
Vai bija kaut kas, ko jūs pārņēmāt no Jelgavas?
– Paņēmu visu – pieredzi, zināšanas, organizatoriskās iemaņas. Visas tās esmu pārbaudījis Jelgavā. Uzskatu sevi par simtprocentīgu Jelgavas Mūzikas vidusskolas produktu. Par to esmu milzīgu pateicību parādā.
Savā sirdī esat īsts mūziķis, vai nav grūti tagad pildīt direktora funkciju, kas līdzi nes ne tikai rūpes par skolas darbības māksliniecisko daļu? Vai negribat atkal pievērsties pedagoga darbam?
– Nākot uz šo iestādi un redzot apkārt notiekošo, sapratu, ka divas lietas pilnvērtīgi darīt nav iespējams. Tādēļ pilnībā esmu atteicies no pedagoģiskā darba. Esot divos amatos, es nespētu pildīt augstās prasības, kas ir izvirzītas pedagogam šajā skolā. Astoņos manas darbības mēnešos šī izvēle sevi ir attaisnojusi. Visus spēkus veltu darba organizācijai, vadīšanai un koordinēšanai. Muzicēšanas prieku vēl joprojām gūstu, darbojoties Latvijas Klarnetistu biedrībā, kur gan spēlēju pats, gan diriģēju klarnetistu kori. Gandrīz katru nedēļas nogali esmu aizņemts, uzstājoties ar ansambli «Opus C». Lielu baudījumu sniedz arī skolas audzēkņu vakari. Viņi tajos kārtējo reizi apliecina savu kolosālo talantu un profesionalitāti.
Kāda ir pašu audzēkņu attieksme pret savu darbību?
– E.Dārziņa skolā mācās 256 audzēkņi, kas grib kļūt par mūziķiem, veltot tam visu savu laiku un uzmanību. Bez liekuļošanas varu teikt, ka šie jaunieši ir Latvijas zelta fonds. Jau no pirmajām klasēm viņi mācās konkurēt. Viņi ir strādāt griboši un spējīgi. Bez milzīga darba, pašdisciplīnas, vēlmes un talanta šajā skolā nav ko darīt, jo paralēli mūzikas nodarbībām jāapgūst arī pilns vispārizglītojošo mācību priekšmetu bloks, profilkurss gan vācu, gan angļu valodā, pēc izvēles – arī franču valoda. Skolēni saprot, ka tagad vairs nepietiek ar to, ka tu esi labs mūziķis. Ir jāattīsta arī pārējās iemaņas. Tikai tā veidojas dvēseles skaistums. Es šajos bērnos saskatu ticību skaistajam un nākotnei. Viņi ir ļoti draudzīgi savā starpā, ļoti ciena otra darbu, ar patiesu interesi klausās pārējo biedru sniegumu koncertos.
Kā audzēkņi pārvar milzīgo slodzi?
– Spēlējot ar ansambli «Opus C», esmu redzējis tos nepārslogotos, labi atpūtušos jauniešus, kam bezdarbībā tā vien interesē kādu alkohola pudeli iztukšot, kādu narkotiku sevī ielaist. Es domāju, ka ir kļūda pārspīlēti uztraukties par skolēnu pārslogotību. Ja audzēknim ir mērķis, kas rodas tikai darbojoties, viņš spēs pārvarēt lielo slodzi. Es uzskatu, ka labāk mazliet papūlēties līdz divdesmit gadiem un līdz pensijas vecumam dzīvot daudz vieglāk, nekā dzīvi līdz 20 gadiem nodzīvot «zaļi» un pēc tam rauties uz visām pusēm. E.Dārziņa skolas audzēkņi ir izvēlējušies pirmo variantu, lai vēlāk dzīvotu sevis cienīgi.
Kādas jūs redzat šo jauniešu nākotnes perspektīvas?
– Arī šajā ziņā E.Dārziņa skolai ir prioritāte, jo audzēkņi ir ļoti pieprasīti ikvienā mūzikas augstskolā. Daudzie Mūzikas akadēmijas profesori, kas strādā arī pie mums, jau tagad redz savus potenciālos studentus. Šī nepārtrauktā saikne ir ļoti nozīmīga. Katru gadu apmēram 80 % absolventu iestājas Latvijas Mūzikas akadēmijā, pārējie turpina studijas ārzemēs. Arī dažādi profesionālie mūzikas kolektīvi priekšroku dod mūsu audzēkņiem. Es domāju, ka viņiem nav jāuztraucas par savu nākotnes darbu.
Kā jūsu ģimene raudzījās uz to, ka uzsākāt darbu Rīgā?
– Mūziķa ģimenei ir jāpielāgojas. Arī šo manu lēmumu visi atbalstīja.
Vai nedomājat kļūt par rīdzinieku?
– Nekad nesaki nekad, taču pagaidām noteikti ne! Tas, ka vakarā esmu prom no Rīgas, no tās ritmiem, savā ziņā relaksē. Jelgavā viss ir daudz rāmāks. Tās tomēr ir manas mājas.
Arī jūsu dēls ir mūziķis. Vai Kaufeldu dzimtā jau izsenis bijuši mūziķi?
– Nē, es esmu pirmais. Manos rados ir ģenerāļi, taču ne mūziķi. Mana mamma bija melomāne. Piecdesmitajos gados viņas skaņuplašu kolekcijā bija gandrīz tūkstotis plašu. Tā arī bija mana pirmā iepazīšanās ar mūziku, sākumā, protams, bija populārā mūzika.
Kāpēc nolēmāt kļūt par mūziķi?
– Daži madonieši jau bija mācījušies Jelgavā. Uz dažādiem svētkiem viņi līdzi atveda arī citus audzēkņus. Bija iespēja ar viņiem kopā spēlēt, man patika, tādēļ par mūzikas apguves vietu izvēlējos Jelgavu.
Devos turp, lai iemācītos spēlēt klarneti un saksofonu un pēcāk labi spēlētu dejas. Man bija izcils skolotājs Jūlijs Grūtups. Viņa un citu apstākļu ietekmē ar laiku prasības pašam pret sevi mainījās. Man ļoti patīk mūzika, un nu jau vairs nekas nemainīsies.
Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
– Esmu cilvēks, kas ir iekšā vienā lietā. Visas manas intereses ir saistītas ar mūziku: gan spēlēju klarneti, saksofonu, sitamos instrumentos, gan diriģēju pūtēju orķestri, gan arī pasniedzu metodiku un vadu pedagoģisko praksi. Es braucu ar mašīnu, bet man galīgi neinteresē, kā tur viss darbojas. Ja katrs cilvēks varētu godprātīgi un apzināti pilnībā nodoties vienai lietai, tad viss būtu daudz sakārtotāks un profesionālāks. Pašlaik vēl vairumam pieņemamāks ir cilvēks, kurš ir supermens un kuram jāmāk viss.
Man tīk pabūt pie ūdeņiem, parunāt ar dēlu. Interesējos arī par politiku, taču tikai dzirdes līmenī. Nekādā gadījumā nedomāju tajā iesaistīties. Man nepatīk fantastika. Esmu ļoti reālistisks. Ja arī pats kādreiz ļaujos fantāzijas plūdumam, tad ātri apturu to, saprazdams, ka tas nav iespējams.
Jūs vēl joprojām darbojaties savā laikā ļoti slavenajā ansamblī « Opus C»…
– Jā, varētu teikt, ka tā vēl joprojām ir mana sasaiste ar populāro mūziku. Šis mūziķu kolektīvs pastāv jau kopš 1974. gada. Lai arī tagad esam mazliet par vecu, lai veiksmīgi darbotos kā estrādes mākslinieki, pēc mums ir pieprasījums. Arī jauniem cilvēkiem tīk mūsu mūzika, jo nenoliedzamā profesionalitāte un spēja pielāgoties publikai, kā arī plašais repertuārs dara savu. Mums viss notiek pa īstam, tur nav ne runāšanas, kas raksturīga repam, nedz arī, manuprāt, tukšuma, kas piemīt «umcā umcā» mūzikai. Darbojamies nemainīgā sešu cilvēku sastāvā, tiesa gan, kļūstam nedaudz sirmāki un resnāki. Esmu pateicīgs – nu jau jāsaka – vīriem, kas ar mani tik ilgi (26 gadus) un tik veiksmīgi ir muzicējuši. Esam nolēmuši darboties, kamēr par mums būs interese.
Simfoniskais orķestris tuvojas klausītājam
Pajautājot dažādiem cilvēkiem par vārdu salikuma «simfoniskais orķestris» izraisītajām asociācijām, visbiežākā atbilde bija miegs, garlaicība, pārlieku liela nopietnība – nekas tāds, ko varētu likt par saukli, aicinot apmeklēt kādu šā mūziķu kolektīva koncertu. Ir radies stereotipisks pieņēmums, ka simfoniskais orķestris ir kaut kas netīkams un parastiem cilvēkiem nebaudāms.
Rietumos jau ilgāku laiku, bet pie mums tikai tagad orķestra vadītāji ir apjautuši, ka pie katras publikas jāiet ar atšķirīgu muzikālo programmu, kurā varētu atskaņot arī ko attiecīgajai auditorijai neierastu, tādējādi pamazām pieradinot publiku pie dažāda rakstura novitātēm.
Par šādiem centieniem liecina kaut vai Jelgavas Mūzikas koledžas simfoniskā orķestra «vieglākās» programmas, Filharmonijas koncertdirekcijas mūziķu viesošanās skolās, iepazīstinot ar dažādiem simfoniskā orķestra instrumentiem, Liepājas simfoniskā orķestra uzstāšanās 4.Valmieras rokfestivālā ar klasiskās un popmūzikas hītiem un daudzu citu kolektīvu aktivitātes. Klausītāji tiešām ir sajūsmā par simfonisko orķestri! Vislieliskākais piemērs, ko min J.Kaufelds, ir simfoniskā orķestra un piecu Latvijas izcilo tenoru šīs vasaras koncerts Madonas estrādē, uz kuriem bija ieradušies ap 5000 klausītāju.
Līdz ar dažādiem Rietumvalstu jaunievedumiem pie mums ienāk arī kultūras menedžments. Tā uzdevums ir izpētīt, ko, kā un kad attiecīgajai publikai sniegt.
No pasaules mēroga piemēriem var minēt Bostonas simfonisko orķestri, kas sajūsmina pilnīgi dažādu publiku it visur, profesionāli sniegdams gan klasiskās, gan populārās mūzikas koncertus. Ja, piemēram, Emīla Dārziņa skolas simfoniskais orķestris koncertēs Lielajā Ģildē Rīgā, tad programma būs sagatavota profesionālai, mūziku labi pārvaldošai publikai. Ja ar tādu orķestris uzstāsies skolēnu auditorijai, skaidri paredzams, ka klausītāji jau pēc pirmajām kompozīcijām labākajā gadījumā žāvāsies.
Ārvalstu prakse liecina, ka lielāko daļu koncertprogrammu kolektīvam nosaka menedžeris, kas saskaņo to ar dažādiem apstākļiem. Tā nav nodeva komercijai, jo dažādu programmu izstrādne tikai veicina mūziķu profesionālo izaugsmi. J.Kaufelds uzskata, ka simfoniskajam orķestrim vēl lielas dienas priekšā, jo tā iespējas ir unikālas.
No simfoniskā orķestra nevajag baidīties: tagad tas ir par soli tuvāk klausītājam!
Tikšanās ar Latvijas profesionālās mūzikas nākotni
18. novembrī – Latvijas valsts svētku dienā – Jelgavas 2. ģimnāzijas zālē koncertu sniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) Emīla Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris. Tādējādi jelgavniekiem tiek dota iespēja tikties ar latviešu profesionālās mūzikas nākotni: orķestra sastāvā spēlē dažādu valsts un starptautisko konkursu laureāti, kuriem atzinības vārdi teikti Vācijā, Čehijā, Japānā, ASV un daudzās citās valstīs.
Priecājos, ka mūsu pilsētā būs iespēja klausīties Teofila Biķa, viena no izcilākajiem mūsdienu latviešu pianisma korifejiem, muzicēšanu. Sadarbība ar izcilo meistaru V.A.Mocarta 23. klavieru koncerta atskaņojumā, kur apvienota jaunības degsme un azarts ar pieredzējuša mākslinieka dziļu, izjustu un pārliecinošu mūzikas lasījumu, ir devusi ļoti labu rezultātu. Tā galvenais kritērijs ir profesionalitāte.
Domāju, ka jelgavnieki būs pietiekami pārsteigti un sajūsmināti par E.Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas 7. vijoles klases audzēkņa Georgija Sarkisjana sniegumu Sarasates fantāzijā par Karmenas tēmu. Georgija dabas dotais talants, mūzikas mīlestība un neatlaidība ir ļāvušas jaunajam māksliniekam virtuozi izpildīt tehniski sarežģīto un lielas kaisles pilno skaņdarbu – «aizvest» to līdz klausītāju sirdīm.
Koncerta kulminācija būs A.Dvoržāka 8.simfonija, kurā varēsim pārliecināties, ka arī Dienvideiropas mūzikas skaņas mums nav svešas.
Visu programmu ir sagatavojis LMA E.Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas un Latvijas Nacionālās operas diriģents Normunds Vaicis.
Ar sveicieniem valsts svētkos un aicinājumu apmeklēt šo tikai jums veltīto koncertu –
LMA E.Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas direktors Juris Kaufelds
