Elzas tanti, kā viņa sevi nodēvēja sarunas sākumā, jeb Elzu Mušinsku droši vien vislabāk atceras ļaudis Zaļeniekos, kur viņa strādājusi ilgu laiku.
Elzas tanti, kā viņa sevi nodēvēja sarunas sākumā, jeb Elzu Mušinsku droši vien vislabāk atceras ļaudis Zaļeniekos, kur viņa strādājusi ilgu laiku. Viņa ir jelgavniece, kaut dzimusi Kronštatē, kurp Aleksandra ģimnāzija – vecāku darba vieta – tika evakuēta Pirmā pasaules kara laikā.
Viņa sevi ikvienā dzīves brīdī atcerējās nevis kā vērotāju no malas, bet darītāju. Tāpēc piesaistīja arī nelielā epizode no Elzas tantes bērnības atmiņām.
– Svētkos cilvēki devās uz pilsētu, pulcējās, vērtēja skatlogus. Visur dega «ploškas». Bija gaiši. Pati pieteicos palīdzēt un uzturēt liesmiņas, ja dzisa nost.
Pēc kara vecākiem piederēja pārtikas veikals. Būdama liela zīmētāja, izgatavoju skatlogam lozungu. Uzzīmēju, un nevis smieklīgi, kā daždien bērniem izdodas, bet skaisti. Klāt pierakstīju dziesmas rindas «Karavīri bēdājās, asiņaina gaisma ausa. Nebēdājiet, karavīri, sidrabota saule lēks». To arī izlika vecāku veikala logā. Bija ļoti liels prieks darīt, kaut arī biju vēl bērns.
