18. novembrī Zaļenieku pagasta Vilku mājās arvien tiek klāts svētku galds, aizdegta svece un klusi atzīmēti valsts svētki.
18. novembrī Zaļenieku pagasta Vilku mājās arvien tiek klāts svētku galds, aizdegta svece un klusi atzīmēti valsts svētki. Tas darīts arī padomju laikos, jo tieši Latvijas neatkarības dienā saimnieks Aleksandrs Gorodeckis svin savu vārdadienu.
Cilvēki, kas dzīvē gājuši gan caur uguni, gan ūdeni, ir allaž apbrīnas un cieņas vērti. Arī Aleksandra Gorodecka un viņa ģimenes dzīvesstāsts liek daudz ko padomāt un varbūt arī pārvērtēt.
Šķiršanās pirms kāzām
Šoruden 16. septembrī Lidija un Aleksandrs Gorodecki nosvinēja Zelta kāzas. Viņi ir izaudzinājuši labus un godīgus bērnus – Ināru un Jāni.
Aleksandrs uzaudzis bērnu patversmē un mācījies Rēzeknes Valsts arodskolā. To nav pabeidzis, jo sācies karš. Aleksandrs, labs skolnieks būdams, nozīmēts «TOT» vienībā vāciešiem barakas būvēt. Pēc prakses darbiem Vācijā viņu ieskaitīja vācu armijā.
Aleksandrs vienmēr un visur kopā bijis ar savu draugu Jāni Fogelmani, arī kauju laukos un filtrācijas nometnē. 1944. gadā abi cīņubiedri nolēmuši tikt atpūtā pie Jāņa radiem Zaļeniekos. Tur arī Aleksandrs sastapis savu nākamo dzīvesbiedri Lidu. Tas bija liktenīgs gads, jo tūlīt arī klāt bija krievu armija. Kā Aleksandrs, tā Jānis tika nosūtīti uz filtrācijas nometni Podoļskā.
Gūstekņus nešķiroja, bet mērdēja
Aiz «drātīm» viņus mocīja divus gadus. Lida rakstīja vēstules un gaidīja Aleksandru mājās. Gūstekņi lēģerī tika strādināti no agra rīta līdz vēlam vakaram. Aleksandrs bija norīkots ieroču fabrikā palīgdarbos.
– Mēs tur bijām dažādi un neviena nešķiroti. Kādu dienu pienāk pie manis oficieris krievu formā, tikai zvaigznes no pleciem noplēstas, prasu: par ko tad tu te sēdi? Esot bijis lidotājs, lidmašīna sašauta un nokritusi neitrālā zonā, taču viņam neticējuši…, – atceras Aleksandrs.
No 12 tūkstošiem ieslodzīto izdzīvoja labi ja četri tūkstoši. Gūstekņi gulēja uz plikām koka kārtīm, uz sāniem uzauga bieza, raupja āda – kā uz papēžiem.
– Nekad nevarēju iedomāties, ka ar cilvēkiem var apieties vēl sliktāk nekā ar lopiņiem. Man bija tikai 18 gadu, – stāsta Aleksandrs. – Uz darbu un atpakaļ gūstekņi tika dzīti kolonnā suņu pavadībā. Tiklīdz kāds lika soli pa kreisi, tā miesā iecirtās dresēto zvēru zobi. Kad lēģera teritorijā izbēra sapuvušu kartupeļu čupu, cilvēki pēdējiem spēkiem rausās uz tās, lai atrastu kaut vienu, ko iebāzt mutē. Daudzi nomira no saindēšanās un dizentērijas. Sargi ar lielām koka vālēm mirējiem vēl kārtīgi nozvetēja pa muguru, lai nemocītos tik ilgi…
Lazaretē par sanitāru
Arī Aleksandrs saslima ar dizentēriju. Tomēr liktenis bija lēmis izdzīvot. Pēc izveseļošanās viņam piedāvāts sanitāra darbs. Lazaretē galvenokārt strādāja gūstekņi.
– Tur gandrīz kļuvu par ķirurgu, – smej Aleksandrs. – Kādam gūsteknim kājā bija iestrēgusi šķemba, bail krievu ārstiem teikt: sāks vēl izprašņāt un nepareizi sapratīs. Sarunājām, ka es to šķembu izņemšu. Biju taču redzējis, kā to dara. Paņēmu ampulu, nomērdēju ievainoto vietu un ar skalpeli izņēmu šķembas gabalu.
1946. gadā Aleksandrs tika paņemts krievu armijā. Un joprojām plecu pie pleca līdzi turējies arī draugs Jānis. Vēl tagad vecie vīri ir bieži ciemiņi viens pie otra.
Amatam – zelta pamats
1949. gadā Lida beidzot Aleksandru sagaidīja mājās. Rudenī abi nosvinēja kāzas. Lai arī jaunajam vīram bija zelta rokas, darbu atrast Zaļeniekos bija grūti, jo karaklausības apliecībā bija zīmogs, kas varai nepatika.
– Uzzināju, ka kādam krievu kapteinim vajadzīga pūra lāde, lai pārceltos uz dzīvi citur. Pieteicos uztaisīt. Viņš sacīja, ka neesot naudas, toties teicās uzrakstīt man labu raksturojumu. Tur nu gan bija brīnumi: ka esmu bijis komjaunietis, partijas biedrs, priekšzīmīgi karojis padomju armijā… Aizgāju uz Zaļenieku kadru skolu, direktors, izlasījis raksturojumu, tūlīt teica: jā, tieši tāds mums ir vajadzīgs… Tā no piecdesmitajiem gadiem vēl šodien pa Zaļeniekiem kuļos, – smej Aleksandrs.
Garajos gados daudz darba viņš pagastā ieguldījis: baznīcas jumtu mainījis, skolas un kultūras nama jumtu labojis, kultūras nama zālē parketu licis, arodskolā galdniecības darbus mācījis. Mājās visas mēbeles pats sameistarojis, un nav lietas, ko Aleksandrs no koka neprastu izgatavot.
Lida pēc kāzām īsu brīdi strādāja kolhozā, darīdama smagos lauku darbus. Alga – 20 gramu graudu par izstrādes dienu. Taču jau drīz Lida gaidīja bērniņu un smagos darbus pameta.
Jaunie Gorodecki un Lidas vecāki draudzīgi dzīvoja Vilku mājās. Kūtī bija gotiņa, aizgaldā – kāds ruksis, Lidas tēvam – vairākas bišu saimes un liels augļu dārzs.
– Badā nemirām, bijām paēduši. Ja nodevām kādu cūku, zinājām, ka laiku varēsim izdzīvot. Tagad dzīve nebūtu grūtāka, bet sirds pilna par to, ka tāda nevienlīdzība cilvēkos. Viens, smagi strādādams visu mūžu, nenopelnīs to, ko dažs ar negodīgu darbu pāris mēnešos, – secina Lida.
Ģimene apsaimnieko 18 hektāru zemes, bet lauku darbus vairāk darot dēls Jānis un meita Ināra kopā ar mazmeitu Laumu.
– Saviem bērniem vienmēr esam mācījuši patiesību. Viņi zināja, kur un ko drīkst un ko nedrīkst runāt. Pionieros nespiedām stāties, un viņi paši izlēma nestāties, tādēļ meitai arī bija jāaiziet no Zaļenieku skolas uz Jelgavu, jo tā bija obligāta prasība, – stāsta Lida.
Lāčplēša dienā – pie pieminekļa
Gorodecku ģimenei liela diena ir arī 11. novembris, jo Lidas tēvs Jānis Būdiņš Pirmā pasaules kara laikā par izlūkgājienu Īlē saņēmis Lāčplēša Kara ordeni. Diemžēl tagad jau viņš atdusas Baložu kapos. Katru gadu 11. novembrī Gorodecku ģimene brauc pie Lāčplēša pieminekļa nolikt ziedus, bet pēc tam – pie tēva uz Baložu kapiem iedegt svecīti un nolikt ziedus.
