Latvijā izaudzētiem augļiem un ogām ir laba skābju un cukura attiecība.
Atzīmējot dārzkopības zinātnes pamatlicēja Jāņa Sudraba 130 gadu jubileju, LLU Lauksaimniecības fakultātē sanāca viņa darba turpinātāji gan augstskolā, gan Dobelē strādājošajā Latvijas Augļkopības institūtā, gan arī Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijā.
No viņiem J.Sudrabu, kurš aizgāja mūžībā 1972. gadā, personīgi pazina LLU asociētais profesors Mintauts Āboliņš, augļkopības zinātnieces Silvija Ruisa un Māra Skrīvele no Latvijas Augļkopības institūta, kā arī Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas zinātnieki Ivars Dimza un Andris Bite. Pārējiem pasākuma dalībniekiem un arī mūsdienu studentiem J.Sudraba vārds saistās ar viņa sastādītajām mācību grāmatām, kas vēl joprojām kaut kādā mērā ir apritē.
Jauneklis ar piebaldzēna uzņēmību
J.Sudrabs piedzima Vecpiebalgas pagasta Kalna Viļumos. Vecpiebalgas Kagaiņu pagastskolā un Vecpiebalgas draudzes skolā viņš guva pirmās iemaņas dārzkopībā. No 1901. līdz 1904. gadam uzņēmīgais piebaldzēns mācījās Krievijā toreiz slavenajā Carskoslovjanskas Dārzkopības skolā, kuru absolvēja ar izcilību un doktora Rēgeļa prēmiju. Dziļākas zināšanas viņš smēlās Ukrainā – Mļejevas Augļkopības zinātniskajā stacijā pie pazīstamā pomologa Ļ.Simirenko, pēc kura ieteikumu pēc diviem gadiem devās uz F.Žamēna kokaudzētavu Francijā. Tur strādādams, papildināja zināšanas augļkopībā un saņēma šā pasaulslavenā uzņēmuma goda diplomu. Pēc tam 1910. gadā J.Sudrabs turpināja papildināt zināšanas Vācijā.
Profesors brīvi pārvaldīja franču, vācu, krievu valodu. Šīs zināšanas viņam palīdzēja iepazīt augļkopības stāvokli vai visas pasaules mērogā. Tas bagātināja viņa lekcijas, kuras profesors lasīja saistoši un ar sevišķu aizrautību.
1918. gadā atgriežoties Latvijā, J.Sudrabs līdz 1937. gadam Zemkopības ministrijā vadīja Dārzkopības nodaļu. 1931. gadā tika ievēlēts par docentu Latvijas Universitātē, kur desmit gadu vadīja Dārzkopības katedru. Tajā pašā laikā profesors strādājis par augļkopības skolotāju Bulduru Dārzkopības skolā, vairākus gadus bijis «Dārzkopības un biškopības žurnāla» redaktors un pildījis arī citus ar dārzkopību saistītus pienākumus. 1939. gadā viņš sāka vadīt Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Dārzkopības katedru un pēc kara to turpināja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
Uztraukums uzmundrina prātu
J.Sudraba bijusī studente un vēlākā kolēģe profesore Mirdza Baumane par savu skolotāju rakstīja: «Es profesoru iepazinu 1946. gadā, būdama LLA dārzkopības nozarojuma studente. Viņš tad bija Agronomijas fakultātes dekāns un arī Dārzkopības katedras vadītājs. Jau tad ievēroju, ka viņš ar kaut ko īpašu atšķiras no citiem mācību spēkiem. To sevišķi izjutu, kad 1948. gadā nonācu viņa tiešā pakļautībā. Viņa vienkāršība, smalkjūtība, sirsnība, augstā inteliģence izpaudās visās jomās. Viņš burtiski ievadīja mani pasniedzēja pienākumos – pakāpeniski, nesteidzīgi, apbrīnojami taktiski, uzmundrinot uztraukumu un pārdzīvojumu brīžos. Sākumā ikreiz pirms lekcijām ļoti uztraucos un, kad uz profesora jautājumu, kā jūtos, atbildēju, ka man trīc rokas un kājas, viņš sacīja, ka tas ir labi, ļoti labi, ka pats esot to pārdzīvojis un zinot, ka uztraukums esot liels stimuls darba pilnveidošanai un lasīšanas tehnikas (tā viņš sacīja) uzlabošanai.»
Rada augļu kokus, kas neizsalst
Ievērojamais augļkopis, bijušais Bulduru Dārzkopības vidusskolas skolotājs Jānis Kārkliņš par J.Sudrabu rakstīja: «Profesora lekcijas klausīties bija bauda – tās bija tiešas, lietišķas, bez tukšvārdības vai aplinkiem. Profesors vienmēr pie studentiem nāca ar pozitīvu auru. Viņa draudzīgā un labsirdīgā attieksme studentos veicināja prieku klausīties un iedziļināties teiktajā.» Zinātniskajā darbībā sākotnējā periodā profesora J.Sudraba vadībā tika pētīti augļu koku izsalšanas cēloņi, arī šķirņu piemērotība Latvijas apstākļiem, jo sākumā audzēja pārsvarā ievestas šķirnes, kas bieži salā cieta. Viņa nopelns bija dārzkopības attīstības straujais temps Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara viņa vadībā tika atjaunoti izpostītie augļu dārzi akadēmijas saimniecībās un citviet ierīkoti jauni.
Paralēli notika pētījumi par jauno augļu koku šķirņu ziedēšanu un savstarpējo apaugļošanos. Par šiem pētījumiem 1942. gadā J.Sudrabam piešķirts padomju laikā neatzītais doktora grāds. To viņš atkārtoti un ar panākumiem aizstāvēja 1961. gadā.
«Domā un dari pats»
Vēlākie J.Sudraba pētījumi saistās ar šķirņu piemērotību lieldārziem. M.Āboliņš atzīst, ka vēl šodien šī problēma ir atvērta, jo šķirņu un potcelmu ir daudz un jāatrod labākās kombinācijas, kas dotu vislielāko un kvalitatīvāko ražu. J.Sudraba vadībā risinājās arī pētījumi par jaunu, perspektīvu sugu – riekstkoku, aprikožu, ēdamo kastaņu, smiltsērkšķu, aktinīdiju, pīlādžu, vīnogulāju – ieviešanu Latvijā. Daudz pūļu viņš veltīja lazdu dārzu ierīkošanai.
Profesora vadībā izstrādāti un aizstāvēti daudzi diplomdarbi, trīspadsmit zinātņu kandidāta (tagad doktora) disertācijas. Tika izvirzīts mērķis izpētīt augļkopības situāciju dažādās Latvijas ekoloģiskajās zonās, zinātniski pamatot augļu dārziem piemērotākās vietas un atbilstošākās šķirnes.
M.Āboliņš uzsver, ka profesors prasīja: «Domā un dari pats.» «Viņš nediktēja un nenorādīja, kā tieši katru jautājumu risināt un traktēt, iejaucās tikai tad, ja vajadzēja, kad disertants nāca klajā ar ne pārāk pareiziem secinājumiem,» atceras asociētais profesors.
J.Sudrabs, būdams ar dārzkopību saistītu žurnālu redaktors, mudināja citus rakstīt un arī pats daudz rakstīja. Jau 1914. gadā iznāca viņa pirmā grāmata «Augļu dārzs». 1960. gadā izdota plaša mācību grāmata «Dārzkopība». Kopumā viņš ir vairāk nekā 30 grāmatu autors vai līdzautors. Sevišķi populāra ir viņa «Augļkopība», kas piedzīvojusi septiņus izdevumus.
Arī vīns pieder veselīgam uzturam
M.Āboliņš stāsta, ka ik pa laikam kopā ar katedras kolēģiem braucis uz profesora mājām Ikšķilē, kur palīdzējis sakopt plašo augļu dārzu. Tur auga visdažādākās augļaugu sugas un šķirnes, par kurām varējis uzzināt daudz interesanta. Pēc darba uzcienāti ar profesora pašbrūvēto augļu vīnu, kas glabājās turpat pagrabā. No tā laika arī atmiņā palicis profesora teiciens par ilga mūža noslēpumu: tas ir veselīgs ikdienas uzturs – augļi, griķi un nedaudz vīna.
Profesors pastāvēja uz to, ka Latvija var sevi apgādāt ar pašu zemē audzētiem augļiem un ogām, kas ir kvalitatīvāki – labāka skābju un cukura attiecība, veselīgāki par importa, jo mēs izmantojam mazāk pesticīdu nekā dienvidu zemēs. ◆
Jāņa Sudraba nākotnes vīzijas Latvijas dārzkopībā
«Ja pareizi meteorologu pareģojumi, tad nākamie 110 gadi klimata ziņā, sevišķi ziemās, gaidāmi labvēlīgi.
Pakļaujoties šīm ziņām, Latvijas augļkopis nākamībā saskata Zemgales un Kurzemes laukos veselīgus bumbieru dārzus. Līdzās tiem varenas ābeļu audzes, kur auglis auglī gads gadā.
Vidzemes un Latgales ārēs viens vienīgs ābeļu dārzs, pilns svaigu augļu. Skābo ķiršu dārzi dod tautai savā sastāvā nepārspējamus augļus un sulu.
Redzam lielus tvaikoņus ar modernām dzesināmām telpām, mūsu nepārspējamie vasaras augļi valda izdevīgos kaimiņu zemju augļu tirgos, ziemas augļi sacenšas ar aizjūras augļkopības ražojumiem. Mūsu rūpniecības šķirnes Rietumos un Ziemeļos apgādā marmelādes fabrikas ar nepārspējamām šķirnēm.
Dārzāju ražotāji patērētāju ar svaigiem produktiem apgādā vienlīdz vērtīgi gan jūlijā, gan janvārī. Zinātniskās iestādes zina pateikt, cik gara diena ir vajadzīga siltās augu mājās vai lecektīs kultivējamiem augiem, kā iegūt sulīgākos vasaras rutkiņus. Ziedu kāpostu galviņas, siera baltumā un cietumā, visu cauru ziemu pieejamas katram rokpelnim. Mūsu agrie dārzāji regulāri pārpeld jūru un apgādā ar augstākā labuma ražojumiem ziemeļu kaimiņus.
Vīna kalnos latvju zeltene tautiskā tērpā vāc zeltītos ķekarus. Vīnogu sula ziemā dod neizsmeļamu darba prieku, gribu kalpot tautai visiem saviem spēkiem katram latvietim.»
No J.Sudraba ievadraksta «Jauno 1939. gadu iesākot» «Dārzkopības un Biškopības Žurnālā»
Profesors M.Āboliņš atzīmē, ka diemžēl J.Sudraba meteoroloģisko prognožu pieņēmumi nepiepildījās. Bargajā 1939./1940. gada ziemā izdzīvoja tikai trešdaļa Latvijas augļu koku.
