Vienā vārdā var teikt – birokrātija. Jā, tieši tā, ko Pārsla Miķelsone teiks, tas obligāti jāpilda, ja ne – ģērbies un ej prom, tu nepakļaujies «likumam». Vai tad Sarkanais Krusts ir privātīpašums? Visu var noteikt viens cilvēks? Vai P.Miķelsone ir iestādes vadītāja? Nē. Visas trīs darbinieces, kuras tur kalpo, palīdz cilvēkiem atrast vajadzīgās drēbes, izmērus, pēc tam visu sakārto.
Darbinieces ir brīvprātīgās. Tā kā Pārslai reizēm ir problēmas ar veselību, pārējās atļauj viņai sēdēt un pierakstīt paņemtās mantas (tas notiek gandrīz vienmēr). Mēs esam Sarkanā Krusta biedri jau daudzus gadus. Mums ir laba iespēja lēti apģērbt mazos bērniņus, taču tagad? Agrāk, kad Sarkanais Krusts darbojās Palīdzības ielā, tad gan bija labi – varēja ņemt piecas sešas bērnu drēbītes.
Tagad P.Miķelsone sēž pie galda un komandē – tur neej, to neņem, noliec utt. Tāpēc ir patīkami pieiet pie darbiniecēm Sniedzes un Ērikas, kas ar sirsnību nāk palīgā.
Vai tas, ka šī kundze kādreiz strādājusi pilsētas slimnīcā par saimniecības māsu, dod tiesības visatļautībai? Arī ar Sarkanā Krusta priekšnieku J.Vērzemnieka kungu viņa dalās visā.
Ir adventes laiks, gaidīšanas svētki, un citam pret citu vajadzētu izturēties ar sirsnību, sirds siltumu un labestību, bet nē – Miķelsone pavēl: metiet drēbes laukā, tikai vispirms sagrieziet. Vai tad tās drēbes nevarētu izlikt laukā, lai cilvēki ņem. Ne jau visi var būt Sarkanā Krusta biedri vai ar kādiem citiem dokumentiem. Ja man nevajag, tad arī lai jums netiek!
Nesen P.Miķelsone salauza kāju. Sarkanais Krusts – slēgts. Vai tad neviena darbiniece nevar viņu aizvietot? Varbūt tieši šajā laikā kādai mazai sirsniņai vai vecam cilvēkam ielietu sirdī kaut mazliet prieka, iedodot kādu mantiņu vai drēbes gabalu.
Ar cieņu – Sarkanā Krusta biedri
