Vai nu sagadīšanās pēc, vai kādas augstākas varas skubināts, bet svētdienas vakarā ieskatījos teātra zinātnieces Silvijas Radzobes monogrāfijā «Uz skatuves un aiz kulisēm», kurā autore atskatās gan uz 37 teātra kritikā nostrādātajiem gadiem, gan dalās atmiņās par cilvēkiem, izrādēm un notikumiem.
Tikai nepārprotiet, ka gribu tēlot briesmīgu snobu, kas regulāri iegādājas biezas monogrāfijas par teātri, lai brīvajos brīžos tās studētu un pārlasītu – grāmata man tika kā balva kādā no «Rīta atsperes» konkursiņiem, kādus regulāri praktizē «Latvijas Radio 3 – Klasika», un, labi pamanoties, pareizo atbildi dažkārt var pat vienkārši uzminēt.
Lasīju to, ko S.Radzobe sarakstījusi par Antonu Čehovu un tā komēdiju (bet tā viņš sauca praktiski visas savas lugas, kaut bieži vien neiztika bez upuriem un pat pašnāvībām) iestudējumiem latviešu teātrī. Īpaši par ne tik ļoti populāro lugu «Ivanovs», ko savulaik ārkārtīgi spoži nu jau sen likvidētajā Valsts Jaunatnes teātrī iestudēja Latvijai vairs sen nevajadzīgais Ādolfs Šapiro ar ģeniālo Uldi Pūcīti titullomā (bet U.Pūcītis, par spīti dažādiem kavēkļiem, pamanījās būt ģeniāls vai katrā savā lomā). «Nu gan esmu vecs,» pie sevis nodomāju, jo biju redzējis šo izrādi klātienē, lai gan pagājuši jau vairāki gadu desmiti.
«Tātad tomēr augstāki spēki,» atlika secināt, jo pie Čehova analīzes gudros rakstos mani acīmredzot mudināja ķerties ielūgums uz izrādi «Mežainis», uz ko aicināja Astras Kacenas vadītais Jelgavas (jeb Latvijas Lauksaimniecības universitātes – kā nu kuros rakstos) Studentu teātris. Vai nu būtu iepriekš atcerējies «Ivanovu», vai nebūtu, šoreiz bija vienalga – arī Čehova «Mežainis» bija spožs. Nemelošu, teikdams, ka viena no pēdējā laika labākajām izrādēm, ko nācies redzēt. ne tikai Jelgavā un ne tikai Studentu teātrī. Protams, amatieraktieriem tālu līdz Pūcītim, bet režisore A.Kacena jau kuru reizi pierādīja, ka arī no nenopulētiem akmeņiem var iegūt īstas vērtības.
«Cilvēki strīdas – Čehovs ir optimists, Čehovs ir pesimists, Čehovs ir ticīgais, Čehovs ir neticīgais. Tā nedrīkst teikt! Tāpēc, ka viņš ir netverams,» esot rakstījis Londonas profesors Donalds Reifilds. «Uz jautājumu – Kas ir dzīve? – Čehovs vēstulē sievai atbildējis: «Tas būtu tāpat, kā jautāt, kas ir burkāns, burkāns arī ir, un vairāk nekas nav zināms.»» ◆
