Par spīti invaliditātei, Imants Lielaisramans dzīves cīņā guvis daudz uzvaru.
Aizejošais gads Jelgavā vecākajam uzņēmējam Imantam Lielaisramanam zīmīgs ar to, ka viņš SIA «Ramans un partneri» vadības grožus jeb valdes locekļa amatu nodeva divdesmit astoņus gadus vecajam mazdēlam Arnim. Tomēr vēl aizvien vectēvs brīvprātīgi turpina konsultēt savu biznesa mantinieku. Turklāt uz darbu viņam nav jābrauc, jo dzīvoklis atrodas virs uzņēmuma biroja.
Baltais, ar plātnēm siltinātais divstāvu namiņš Tērvetes ielā 91 pie Meitenes dzelzceļa pārbrauktuves ietērpts Ziemassvētku rotā. Tajā atrodas veikals, kurā gan ikdienišķi Tērvetes ielas gājēji neiegriežas, jo piedāvātā prece – skābekļa un dažādu citu gāzu baloni, arī augu aizsardzības līdzekļi – interesē autoservisu darbiniekus, būvniekus, zemniekus, kā arī citus diezgan specifisku interešu ļaudis.
«Nav jau nekas sevišķs tirgot gāzes balonus, taču, darbojoties ar bīstamajām iekārtām, drošības tehnikas prasībām jābūt pirmajā vietā,» saka firmas «Ramans un partneri» izveidotājs Imants Lielaisramans. Vēl aizvien rosīgais, bieži smaidīgais vīrs, kurš, par spīti saviem gandrīz jau 85 gadiem, pa biroju iet burtiski teciņus, jaunības gados ir cietis no drošības tehnikas prasību neievērošanas darbavietās, kas pēckara Latvijā bija vien katra paša ziņā. 1945. gadā, pusaudzis būdams, viņš kuļmašīnā savainoja labo roku, ko pēc tam nācās līdz elkonim amputēt. Dažus gadus vēlāk jauneklis, remontējot meliorācijas tehniku, sakropļoja arī kreisās rokas plaukstu. Kaut arī 2. grupas invalīds, Imants Lielaisramans visu mūžu ir strādājis un cīnījies pa dzīvi, sevi apliecinot kā prasmīgu, pastāvīgi domājošu vadītāju.
Kara laikā patvērumu deva Kaufmaņi
«Māte nomira, kad man bija četri gadi,» vecais vīrs atceras bērnību. Viņš piedzima 1929. gada 19. decembrī Rundāles pagastā. Savukārt vecākais brālis, kas bija iesaukts leģionā, bez vēsts pazuda Otrā pasaules kara beigās Vācijā. Kara gaitās briesmās bija Imanta tēvs Jānis Lielaisramans. Lielvircavas pagasta vecākā Kaļķinieka sūdzības dēļ viņš nokļuva apcietinājumā koncentrācijas nometnē Sieramuižā. Dēls stāsta, ka tēvs ticis nodots kā padomju aktīvists. Jānis Lielaisramans bijis pagastā pazīstams mašīnmeistars. Reiz, kuļot labību pagasta vecākā saimniecībā, viņš sadusmojies par to, ka saimnieks, bērdams trumulī pabiras, neievēro drošības noteikumus. «Strīds beidzās ar to, ka tēvs pēkšņi nometa no kuļmašīnas dzensiksnu un, nepabeidzis darbu, izbrauca no labības šķūņa. Vācu laikā varēja par to atriebties,» stāsta Imants Lielaisramans. Tolaik viņš smagi strādājis, lai izdzīvotu pats un varētu nest pārtiku uz Sieramuižu tēvam. Kara beigās vācieši tēvu kopā ar vairākiem tehnikas lietpratējiem nosūtījuši nocietinājumu būvei pie Lamanša jūras šauruma. Tur viņš glābies no amerikāņu bumbvedēju uzlidojumiem. Dažus mēnešus pēc kapitulācijas tēvs mājās atgriezies amerikāņu karavīru formas tērpā. Būdams tā sauktajā franču zonā, viņš bija iestājies ASV armijā.
Paziņu sesavnieku Kaufmaņu ģimene, kas kara laikā, kad tēvs un brālis bija prom, Imantam deva drošu patvērumu, rosināja viņu mācīties par skolotāju. Taču, atbraucot uz Jelgavu, viņš savas spītīgās puikas galvas dēļ nav aizgājis vis uz pedagoģisko skolu Svētes ielā, bet gan uz arodskolu Dobeles ielā. Tehnika Imantu saistīja vairāk. Pirmā darbavieta viņam ir Elejas Mašīnu un traktoru stacija, kur nostrādāti pieci gadi. Pēc tam desmit pagāja Ozolnieku meliorācijas uzņēmumā. Jāpiebilst, ka viņš traktoru un mašīnas vadīja ar kreiso roku, kas turklāt ir plaukstā sakropļota. Automašīnu viņš vada vēl šobaltdien.
Kad partija lika, tad jāiet
Centīgo, neatlaidīgo jaunekli ievēroja. 1955. un 1956. gadā apbalvoja, nosūtot uz lauksaimniecības izstādi Maskavā, kas padomju laikos skaitījās augsta prestiža pasākums. Kaut arī kara plosītajā jaunībā Imantam Lielaisramanam augstskolā nebija izdevības mācīties (septiņdesmitajos gados viņš neklātienē pabeidza Kandavas sovhoztehnikumu), viņš no ierindas darbinieka izvirzījās par vadītāju. Ozolnieku melioratoru veterāns Jānis Melders atceras, ka Imanta vadītajās garāžās valdījusi stingra kārtība un lietas sekmīgi risinājušās. «Ne par velti viņu izraudzījās par liela uzņēmuma vadītāju,» piebilst J.Melders. «Vairākkārt mani mudinājuši stāties komunistiskajā partijā. Parasti atrunājos, atbildot, ka man taču brālis bija vācu armijā,» pasmaidot stāsta sirmais vīrs. Tomēr sešdesmito gadu vidū, kad Jelgavā tika nolemts mainīt vadību nīkuļojošajam celtnieku transportuzņēmumam, Imantam Lielaisramanam šī atruna nelīdzēja. Tā viņš kā spējīgs vadītājs ar partijas rīkojumu tika nosūtīts ieviest šajā saimniecībā kārtību. Uzņēmuma bāze atradās Tērvetes ielā, tieši blakus tagadējam «Ramans un partneri» pagalmam. Uzņēmumā bija vairāk nekā divsimt darbinieku un ap divsimt automašīnu, no kurām daļa nebija braucamas un vajadzēja kapitāli remontēt. Lai arī ne vienmēr Imantu Lielaisramanu saprata priekšniecība un ik pa laikam tika saņemti rājieni, tomēr uzņēmumu viņš novadīja līdz valsts neatkarībai. Tā privatizācija notika tad, kad Imants Lielaisramans jau bija pensijā. No padomju laika mantojuma viņš privatizēja Krievijā ražotu vieglo kravas automašīnu UAZ 450, ko tautā sauca par «āzīti». Tā agrāk piederēja Vircavas pagasta kolhozam «Rosme», kam Imanta Lielaisramana vadītais transportuzņēmums padomju laikā skaitījās šefi, kas sniedza dažāda veida palīdzību. Ar šo «āzīti», vedot klientiem gāzes balonus, viņš arī sāka savu biznesu. Sākumā kā individuālais komersants, bet, apjomiem augot, 1994. gadā tika dibināta «Ramans un partneri». Attīstībai tika ņemti aizdevumi, taču 82 gadu vecumā Imants Lielaisramans tos visus atlīdzinājis.
«Fortum» izvēlējās čaklu kaimiņu
«Mums ir līgumi ar vairāk nekā simts klientiem, kam mēs piegādājam savu preci. Taču iebrauc arī kādi pircēji, kas nav iepriekš pieteikušies,» stāsta Imants Lielaisramans. Mazdēls Arnis Lielaisramans, kas «Ramans un partneri» strādā četrus gadus, piebilst, ka jau nākas konkurēt ar lielajiem gāzes piegādātājiem, kurus Jelgavā vien pārstāv trīs firmas. Tomēr viņu nelielajam uzņēmumam, kas nodarbina tikai šoferi un grāmatvedi, atrodas sava vieta. Vectēvs un mazdēls atzīst, ka viņu priekšrocība ir balonu piegāde nelielos daudzumos.
«Darbā ar klientiem princips ir tāds, ka tev jānodrošina viņa prasības. Tu vari gribēt to vai negribēt, bet klientam vienmēr ir taisnība. Nedrīkst būt nekādu domstarpību,» uzsver pieredzējušais vīrs. Uzņēmumu «Ramans un partneri» par savu skābekļa balonu piegādātāju celtniecības laikā izvēlējās Tērvetes ielas jaunais kaimiņš uzņēmums «Fortum». Imants Lielaisramans stāsta, ka šī vairākus mēnešus ilgusī sadarbība nesa ievērojamu apgrozījuma pieaugumu. Taču no viņa kā sadarbības partnera tā prasījusi gatavību nekavējoties reaģēt arī brīvdienās un vakara stundās, jo koģenerācijas stacijas celtniecība taču ritēja cauru diennakti. Vairāk nekā desmit gadu ilga sadarbība «Ramans un partneri» ir ar sezonas laikā lielāko darba devēju Jelgavas novadā kūdras ieguves uzņēmumu «Laflora», ceļu būves uzņēmumu «Igate», agrofirmu «Lielvircava», kuras lauki atrodas tur, kur savulaik ar kuļmašīnu strādāja Arņa vecvectēvs mašīnmeistars Jānis Lielaisramans.
Par spēju jau ļoti cienījamos gados saglabāt asu prātu un enerģiju Imants Lielaisramans tikai pasmaida. Neko īpašu viņš neēdot, nekādas brīnumzāles nelietojot. Dzīvē galvenais esot darbs. ◆
