«Nu ko tie skolotāji atkal grib?! Lai ne lielākais, bet stabils atalgojums, garš atvaļinājums un īsa darba diena!» iespējams, daudzi sprieda, saņemot ziņas par pedagogu arodbiedrības kārtējo protesta akciju, kad vakar pie Saeimas nama skolotāji uz sarkanā paklāja sauca izglītības politikas veidotājus un naudas maciņa turētājus.
Neesmu skaitījusi, bet rodas iespaids, ka skolotāji tiešām ir aktīvākie budžetnieki, kas skaļi iebilst un cīnās par savām tiesībām. Var arī saprast, jo izglītības joma bija no tām, ko dižķibeles šķēres grieza visnesaudzīgāk. Arodbiedrība min, ka finansējumam tika atņemti pat 60 procenti. Lai gan valstī jau kādu laiku pasludinātas krīzes beigas un izglītības sistēmā notikušas nesaudzīgas reformas, no zudušā atgūts maz. Tāpēc pedagogi gatavi «reformēties» tālāk, pārejot uz 40 stundu darba nedēļu un panākot, ka beidzot tiek adekvāti samaksāts par papildu pienākumiem. Arodbiedrība aprēķinājusi, ka patlaban «gaisā karājas» teju 20 stundas nedēļā, ko skolotāji veic kā labdarību vai saņem nožēlojamus grašus. Piemēram, lai sagatavotos stundai, ministrija gatava apmaksāt vien pāris minūšu. Ko darīt, kad skaitītājs tiek izslēgts? Negatavoties? Vai nelabot skolēnu darbus? Nesēdēt pēc stundām, konsultējot nesekmīgos un gudros olimpiādēm? Nerīkot vecāku sapulces un pasākumus? Tur arī pazūd skolotāju pēcpusdienas, vakari un brīvlaiki. Tāpēc priekšstats par pedagogu ērto dzīvi un garo atvaļinājumu, šķiet, ir stipri pārspīlēts!
Tam visam kā eļļu ugunī pielējusi jezga ap iespējamo skolotāju algu un uzvārdu publiskošanu. Piekrītu neizpratnei, par kādu caurskatāmības trūkumu vispār ir runa, ja Valsts izglītības informācijas sistēmā ministrijas ierēdņiem algas ir zināmas un apskatāmas. Pakaitināt sabiedrību, kur daļa nemaz nemaksā nodokļus, tāpēc nedrīkstētu būt budžetnieku ienākumu tiesneši? Taču tiesāt, ka tikai kāds nedabū vairāk, ir mūsu dabā, nevis spēja arī citu jomu arodbiedrībām un sabiedrības slāņiem sadoties rokās un beidzot sarīkot, piemēram, citās valstīs tik ierasto ģenerālstreiku! ◆
