Anitas Kaulēnas «Cakotava» ir ne tikai rokdarbu veikaliņš, bet vieta, kur cilvēkiem ar īpašām vajadzībām justies noderīgiem.
«Cepures, šalles, adīti mēteļi. Mazi suvenīri. Vēl no viena latgaļu zēna, ar kuru bija pati pirmā sadarbība, palikusi keramika. Rotaļlietas, nedaudz koks. Brošiņas, galdauti, sedziņas, priekšauti, dāvanu maisiņi. Jancīgas kaklasaites sievietēm. Ar smalku spolīšu diegu apdarināti kabatlakatiņi – cilvēkam jābūt lielai pacietībai, lai ko tādu dabūtu gatavu,» rokdarbu veikaliņa «Cakotava» saimniece Anita Kaulēna ved savā izlolotajā kāpņu telpā Lielajā ielā, kur piecu gadu laikā pakāpienus augšup atradis un spēris ne viens vien sociāli mazaizsargātajā zonā nonākušais. Tā burtiski san ne tikai no cakotiem, izšūtiem, pērļotiem un citās smalkās tehnikās tapušiem darbiņiem, bet arī lielas cilvēcības.
Izdemolēta kāpņu telpa
«Pa mammas līniju ģimenē mēs visas esam bijušas lielas rokdarbnieces – tikai meita to pagaidām neturpina. Mana vecāmamma Alma Bite, piemēram, bija kaucmindiete un pēc profesijas šuvēja. Padomju laikos jau īsti neko nopirkt nevarēja, bet pucēties gribējām. Tad nu viņa mani mudināja: «Meita – šuj! Meita – adi!» Savukārt mamma Irma Ziemele adīja,» Anita šķetina savas lielās sirdslietas pavedienu, kurā visvairāk iepinusies adīšanas māksla. Rokdarbniece stāsta, ka adatas un dziju labprāt tver katru brīvu brīdi, īpaši aizraujoties ar lielo formu – džemperu, jaku, svārku, kleitu un pat mēteļu – darināšanu. Izņemot vasaru, kas rezervēta dārzam un ziedu audzēšanai.
«Ja adīšana būtu mans maizes darbs, tas būtu ļoti smagi. Piespiedu kārtā rokdarbus vispār nedrīkst darīt,» pārliecināta «Cakotavas» saimniece, turpinot stāstu, kā tomēr nonākusi līdz savam veikaliņam. Šī ideja nav bijusi vienmēr klātesoša un pirmajā mirklī pat mulsinājusi, jo «rokdarbi nav maize, desa un šņabis», kam garantēts noiets. «Jāsaka liels paldies manai mammai, kas visu laiku bikstīja, ka vajag tirgot un nedaudz sevi parādīt uz āru. Tas bija krīzes laiks, kad arī pati biju palikusi bez darba. Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) pabeidzu uzņēmējdarbības kursus, kur arī aizstāvēju darbiņu par rokdarbu veikalu, un sākām. Daudzi mūs sauca par trakajiem,» atskatās Anita Kaulēna, atzīstot, ka tiešām bija vajadzīga daļa trakuma, lai ieceri īstenotu. Bez ģimenes un lielo bērnu Edija, Kristapa un Sanitas atbalsta un nesavtīga darba tas vienkārši nebūtu iespējams. «Sākumā jau nekā nebija – vien izdemolēta kāpņu telpa. Pašu spēkiem un par pašu naudu taisījām,» stāsta uzņēmēja ar nu jau piecu gadu pieredzi.
Sākumā skatījās šķībi
Lai gan uzreiz pēc NVA kursiem bija iespēja pieteikties uzņēmējdarbības atbalsta projektā, Anita smej, ka īsti nesaslēdzās, ka tas arī viņai varētu noderēt. Tāpēc nācās ķepuroties pašai. «Sākumā preces tika gādātas pat no Jēkabpils. Uzrunāju cilvēkus internetā, gāju Jelgavā uz ielas pie tantēm un aicināju dot savus cimdus, zeķes, zābaciņus veikalā. Daudzi skatījās šķībi, ko es no viņiem vēlos, un var arī saprast – svešam cilvēkam nav viegli uzticēties,» atskatās Anita Kaulēna.
Viņa piebilst, lielais pagrieziena punkts, kas vienkāršu tirgošanos pārvērta pēc būtības sociālā uzņēmējdarbībā, nāca aptuveni gadu vēlāk, iesaistoties NVA projektā bezdarbniekiem. «Man piedāvāja apmācīt un dot darbu gan jauniešiem, gan invalīdiem. Dabūju astoņus jaunus cilvēkus, no kuriem retais prata adatu rokā noturēt, un kopā ar mammu mācījām. No viņiem viena trīs bērnu māmiņa joprojām nes savus izstrādājumus. Pamatā palikuši invalīdi. Patlaban viņi ir četri, bet drīzumā būs vēl trīs,» raksturo darba devēja un audzinātāja.
Atlabst no insulta
Anita stāsta, ka, beidzoties NVA projektam, kurā iesaistītie ne tikai pelnīja sev minimālo algu, bet arī beidzot bija iznākuši ārā katrs no savas sarežģītās situācijas, radās loģisks jautājums, ko darīt tālāk. Tāpēc tika nolemts dibināt biedrību «Invalīdu dienas centrs «Saulesstars»», kura dalībnieki arī ir lielākie «Cakotavas» preču ražotāji piegādātāji.
«Esam ļoti saauguši kopā – ne es bez viņiem, ne viņi bez manis! Arī invalīdam gribas būt cilvēkos, kaut sākumā viņu grūti izvilkt ārā. Daudziem nav ar ko parunāt, tāpēc brīžam jābūt par psihoterapeitu. Tāpat svarīga sajūta, ka esi vajadzīgs un tavas zeķes, par ko pats varbūt nopelnīji tikai piecus eiro, kādam lieti noderējušas. Sākumā daudzi saka – es neko nemāku! Bet adatu rokā noturēt? Jā, to gan! Tātad – māki! Kādai sievietei pēc insulta uzlabojās veselība tikai tāpēc, ka katru nedēļu liku braukt pie sevis un darīt, lai gan sākumā viņa ļoti spurojās pretī, jo ne rokas, ne kājas neklausīja. Tagad viņa ik pa laikam, kad ir Jelgavā, ienāk «Cakotavā» – atnācu parādīt, ka varu!» savu misiju un dzinējspēku atklāj Anita Kaulēna, piebilstot, ka tajā ir milzīgs gandarījums, kaut bagāts no šā darba netapsi.
Atbalsts vairāk vārdos
Biedrība, kuru vada pati Anita, izrādījusies veiksmīgs risinājums ne tikai cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanā, bet arī līdzekļu piesaistes jomā. Piemēram, radusies iespēja pieteikties dažādos projektos. Tā no ziedot.lv iegūta izšūšanas mašīna un overloks, kā arī printeris, kas rokdarbniecēm palīdz izdrukāt tehniskos rakstus, un interneta pieslēgums, bet citā projektā saņemta adāmmašīna. Jāsagaida, kad atveseļosies iekārtu meistars, un jāliek lietā. Mazs stūrītis, kur darboties, ir pašā «Cakotavā», bet būtu ļoti nepieciešamas plašākas telpas, un te nu sākas problēmas, kas atklāj, cik valstij un vietējām varām atbalsts invalīdiem ir skaļos vārdos un cik reālā pretimnākšanā, secina Anita Kaulēna.
«Vienā pašvaldībā, kur sākumā pat solīja izremontētu telpu, mainoties varai, man pajautāja – kāda būs atdeve? Uzreiz teicu, ka neko jau nopelnīt nevarēs, bet, ja tikai viens cilvēks pa nedēļu varētu atnākt un padarboties, tas būtu to vērts,» ar nelielu rūgtumu atceras rokdarbniece, vienlaikus uzteikdama, piemēram, Jelgavas novadu, kas piešķīris līdzekļus «Cakotavas» īres maksas segšanai. Vēl tikai jāizdomā, kur rast finansējumu ārdurvju nomaiņai, lai ziemā nebūt jāsalst. Taču to nevar iegūt projektos, jo nav «kustama» manta, ja gadījumā biedrībai no telpām jāaiziet, min sociālā uzņēmēja.
Maksā par kaprīzēm
«Veikaliņš man tiešām nav nekāds bizness. Ģimene mani vēl joprojām stutē, jo sev maizi ar šo lietu nopelnīt nevaru. Tikai maksāju par savām kaprīzēm. Atspaidu sniedz projekti. Piemēram, pieņemu divus adītājus, kuriem atalgojums nāk no NVA. Katru mēnesi viņi veic konkrētu darba apjomu, ko lieku veikalā tirgot. Kad pārdodu, tā vairs nav šo adītāju, bet biedrības nauda. Protams, tā ir iesaldēta, jo nezinu, kad pārdošu. Tāpat meklēju, kur varētu lētāk iegādāties materiālus. Dzija mums nāk no Lietuvas, jo Latvijā tā ir ļoti dārga. Priecājamies par ziedojumiem,» uzņēmējdarbības «virtuves» pusi atklāj biedrības «Saulesstars» vadītāja, pauzdama nožēlu par brīžam pārāk birokrātisko attieksmi un cieto nostāju. «Piemēram, man kā darba devējai ir ļoti grūti nomaksāt sociālo nodokli. Tādiem uzņēmumiem kā mēs tas varētu būt kaut uz pusi mazāks,» ierosina Anita.
Tomēr šie šķēršļi nav bijis iemesls, lai veikaliņu taisītu ciet un likvidētu biedrību. «Man patīk šiem cilvēkiem palīdzēt veidot rokdarbus. Patīk tā komunikācija, kas ar viņiem izveidojusies. Tik daudz ar viņiem strādāts – kā pametīšu?! Un ko es pati tālāk darīšu? Tā ir mana sirdslieta. Paldies Dieviņam, ka varu darīt to, kas patīk, un vēl kādu naudiņu par to saņemt,» savu lietu dzīvē atradusi Anita Kaulēna. ◆
