Kādreizējai rajona galvenajai agronomei, vēl pirms tam kolhoza priekšsēdētājai, tagad Sidrabenes pagasta lauksaimnieku konsultantei Velgai Lejniecei autovadītāja tiesības ir no 1971. gada.
Kādreizējai rajona galvenajai agronomei, vēl pirms tam kolhoza priekšsēdētājai, tagad Sidrabenes pagasta lauksaimnieku konsultantei Velgai Lejniecei autovadītāja tiesības ir no 1971. gada. Apgūt autovadīšanas prasmi spiedusi dzīve – kad piedzimuši bērni, vajadzējis doties uz bērnu virtuvi, taču bez mašīnas tas bijis sarežģīti. Tad abi ar vīru arī nokārtojuši braukšanas tiesības. Pēc tam prasme lieti noderējusi, darba jautājumus risinot. Ar ko tik savulaik nav braukts vai pa visiem rajona stūriem un mēroti tālāki attālumi – dažādas modifikācijas «Moskvičiem», «Ņivām», UAZ, pikapiem – visu pat neuzskaitīt. Savukārt personīgā īpašumā pirmais iegādāts «Moskvič-412», tad nomainījušies trīs dažādi «Žiguļi», astoto modeli ieskaitot. Pašlaik Lejnieces kundze pārvietojas ar «Volkswagen Passat», ko izmēģināšanai atvēlējis krustdēls. Jācer, ka izmēģināšanai sekos arī pastāvīga lietošana. Braukšanas ziņā enerģiskā kundze uzskatāma par īstu gargabalnieci, jo ne vienreiz vien saviem spēkiem izbraukājusi Tallinu, Viļņu, Minsku. Jautāta par to, kā stūre sadalīta reizēs, kad mašīnā sēdušies abi ar vīru, V. Lejniece atsmej, ka metuši pirkstus. Līdz nopietnākām domstarpībām lieta nekad nav nonākusi. Vienīgi atkalā braukšana nav patīkama, tad vieta pie stūres ar lielāko prieku tiek atvēlēta citam braucējam vai tiek mēģināts no pārvietošanās ar spēkratiem izvairīties. Tas tāpēc, ka savulaik atkalā vairākas reizes nācies tā īsti nopietni slidināties, apskrambājot braucamos. Citādi Lejnieces kundze uzskatāma par stabilu braucēju, kas šo to saprot arī no tehniskām lietām, dzird automašīnas skaņu, lai aizdomīga trokšņa gadījumā pie pirmās iespējas noskaidrotu izcelsmi. Pie stūres stabili turas arī abas Lejnieku meitas un znoti.
Par braukšanas kultūru kopumā neko labu nevar teikt. Lai gan augot braucamrīku skaitam, attiecīgi būtu jāvairojas arī godīgumam un savstarpējai cieņai mūsu ceļos, diemžēl, nākas novērot diametrāli pretēju ainu – nekaunība aug augumā. Tās augļus 1989. gadā visā pilnībā izbaudījusi arī V. Lejniece. Kopā ar meitu braucot pie mātes, kādā Rīgas ielā ar vienvirziena satiksmi priekšā braucošā smagā mašīna pēkšņi sākusi mainīt satiksmes virzienu, bet abas aizmugurējās mašīnas pasažieres dabūjušas ciest. Taču nelaime nav izraisījusi noliedzošu attieksmi pret braukšanu. Tāpat kā vīriešu dažkārt nievīgā izturēšanās pret sievietēm pie stūres. Šobrīd var pasmaidīt par uztraukumiem, kas savulaik piedzīvoti, atstājot sanāksmju telpu un konstatējot braucamrīka pazušanu. Pēc laiciņa izrādījies, ka pēc ilgās sēdēšanas galva tiktāl pārkarsusi, ka pēkšņi sajukušas debespuses.
