Krāšņi tirdziņi pat vismazākajās pilsētās un ciematos, karstvīna, kanēļa un vafeļu saldais aromāts, kas valda Vācijā no novembra beigām līdz Ziemassvētkiem, katram liek izbaudīt kaut nedaudz svētku sajūtas.
Vienā no lielākajām Eiropas valstīm Vācijā ceļot ir interesanti vienmēr, pat gadalaikā, kas šķiet tūrismam galīgi nepiemērots. Nav skaistā un sulīgā pavasara zaļuma, nav vasaras siltuma, kad baudīt peldes, nav rudens lapu krāšņuma, nav pat ziemas, kad laiku pavadīt kādā no slēpošanas trasēm. Tomēr Vācija tūristus sagaida atsaucīgi – galu galā te netrūkst vēsturisku pilsētu, plašu parku un neskaitāmu visdažādāko jomu muzeju.
Vācija atrodas Eiropas centrā starp Ziemeļjūru, Baltijas jūru un Alpiem, aizņem 360 000 kvadrātkilometru, austrumos robežojas ar Poliju un Čehiju, dienvidos ar Austriju un Šveici, rietumos – ar Franciju, Beļģiju, Luksemburgu un Nīderlandi, bet ziemeļos – ar Dāniju. Vācijā dzīvo vairāk nekā 81 miljons cilvēku.
Mūsu ģimenes ceļojumā divas naktis nolemts pavadīt nelielā pilsētiņā pie Berlīnes – Rangsdorfā. Atrodot rezervēto naktsmītni, uzreiz ir skaidrs – lai gan Berlīne ir rokas stiepiena attālumā, šķiet, ka paliekam klusā lauku ciematiņā. No rīta mūs pamodina skaļas zosu klaigas. Turpat netālu no mājas ir ezers, ko iecienījuši dažādi spārnaiņi. Putni, kas Latviju pameta jau pirms laba laika, Vācijā redzami plašos pulkos. Dažviet, kur zosis milzu bariem apmetušās uz apstrādātajiem laukiem, tās ļauj pienākt gandrīz klāt.
Pasaulē lielākais dinozaura skelets
Berlīnē būts ne reizi vien – aplūkots gan pilsētas centrs, gan slavenais zooloģiskais dārzs, gan plašais botāniskais dārzs. Šoreiz paredzēts izpētīt Dabas vēstures muzeju. Dabas muzejs iekārtots neorenesanses stila celtnē, kas uzbūvēta laikā no 1883. līdz 1889. gadam, un ir viens no lielākajiem dabas vēstures muzejiem pasaulē – tā kolekcijā ietilpst vairāk nekā 60 miljoni eksponātu. Kaut arī gadu gaitā ēka vairākkārt paplašināta un atjaunota, savu unikāli vecmodīgo gaisotni muzejs vēl arvien nav zaudējis, pie viena piedāvājot mūsdienīgas ekspozīcijas ar interaktīviem elementiem. Apmeklētājos lielu interesi izraisa ekspozīcija par planētām – telpas vidū iespējams apgulties mīkstos krēslos un skatīties filmu, kas tiek rādīta kustīgā ekrānā pie griestiem.
Muzeja lepnums ir pasaulē lielākais dinozaura skelets, kuru var aplūkot ar stiklu pārjumtā iekšējā pagalmā. Milzīgais brahiozaura skelets ir 23 metrus garš un 12 metrus augsts, to 1909. gadā Tanzānijā atrada vācu fosiliju meklētāju ekspedīcija. Turpat var apskatīt arī citus dinozauru skeletus un fosilijas.
Līdztekus dinozauriem, fosilijām un ekspozīcijām par planētām īpašu interesi izraisa zāle, kur uz apmeklētājiem nolūkojas izbāzti putni un zīdītāji. Slavenākie no tiem ir gorilla Bobijs un leduslācis Knuts. Pirms dažiem gadiem Knutu vēl satikām Berlīnes zooloģiskajā dārzā, kur viņš bija īsts apmeklētāju mīlulis. Pēc sava mūža beigām Knuts turpina būt turpat berlīniešu tuvumā – dabas muzejā. Arī gorilla Bobijs kādreiz bijis zooloģiskā dārza iemītnieks, tikai krietni pirms Knuta – Bobijs tur mitinājies no 1928. līdz 1935. gadam. Latviešiem varbūt arī vajadzētu pamācīties un ļaut tautai apmeklēt Līgatnes lāceni, kas, lai gan tika solīts, vēl nav aplūkojama mūsu Dabas muzejā.
Vēl Dabas vēstures muzejs Berlīnē lepojas ar iespaidīgu minerālu un meteorītu kolekcija. Ja apmeklējat šo muzeju, nenovērtējiet par zemu bērnu interesi par krāsaino akmeņu klāstu. Izrādās, tie spēj patiešām aizraut.
Dabas muzeju apmeklējam svētdienā, un cilvēku tur ir pārsteidzoši daudz – jauniešu pārīši, ģimenes ar visu vecumu bērniem, pensionāri. Vecāki nepagurdami savām atvasēm rāda eksponātus un stāsta par muzejā redzamo, turklāt daudzi atnākuši ar tiešām maziem bērniem. Laikam nepažēlo pūles izglītot jaunāko paaudzi jau no mazām dienām.
Ciemošanās Berlīnē kārtējo reizi atgādina veco patiesību, ka tā ir viena no zaļākajām pilsētām Eiropā – plašo un vareno pilsētas ēku arhitektūru it visur papildina skvēri un parki. Interesanti, ka to sakopšanai vācieši nepieiet nemaz tik pedantiski, kā varētu šķist, – neviens nesatraucas, ka parkā līdz pēdējai nav nogrābtas rudenī nobirušās lapas. Godīgi sakot – šķiet, tās nav grābtas vispār. Toties bērniem ir, kur paskraidīt un padauzīties.
Berlīnē sastaptais jelgavnieks Tālis Rēdmanis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Vācijas galvaspilsētā, arī apstiprina, ka šī nu reiz ir viena zaļa pilsēta – katru daudzstāvu māju rajonu noteikti līdzsvaro arī plašas apstādījumu zonas.
Pilsētā pie svētajiem
Pārējā ceļojuma daļa mums paiet Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionā, kur esam sameklējuši apmešanās vietu Ksantenas (Xanten) nomalē. Ziemeļreina-Vestfālene nebūt nav lielākā Vācijas federālā zeme, toties ar gandrīz 18 miljoniem iedzīvotāju tā ir visblīvāk apdzīvotā. Tiesa gan, mūsu apmešanās vietā to manīt noteikti nevar. Īrējam dzīvokli lauku mājā pie Dorotejas kundzes ar īpaši jauku uzvārdu – Sonntag (svētdiena – vācu val.). Tur ir ne tikai klusa un skaisti iekopta lauku teritorija, savvaļas sajūtu pastiprina lielie zosu bari, kas nolaidušies tuvējos laukos, un desmitiem trušu, kas, mums vakarā pārrodoties no ekskursijām, pie ceļa pamūk automašīnas starmešu gaismās.
Ksantena ir īpaša pilsēta, kuras vēsturiskie pirmsākumi meklējami jau romiešu laikos, kad netālu no vietējā garnizona tika nodibināta apmetne. Šodienas pilsēta gan nav radusies uz romiešu pilsētas drupām, bet izaugusi ap mocekļa Svētā Viktora baznīcu, kas celta uz viņa kapavietas. Tās nosaukums no «ad sanctos» (pie svētajiem) drīz vien pārvērtās par Ksantenu. Viduslaikos tā bijusi varena pilsēta, minēta arī Nībelungu leģendās, kurās vēstīts, ka tā ir Zigfrīda dzimtā vieta.
Par nozīmīgāko pilsētas vēsturisko celtni tiek uzskatīts Svētā Viktora doms. Pilsētā atrodas arī Arheoloģiskais parks, kas dibināts vietā, kur reiz bijusi romiešu pilsēta, un tajā apskatāmas daudzu romiešu sabiedrisko celtņu un pilsētas vaļņu rekonstrukcijas.
Klusajā sezonā Ksantena atstāj ļoti glītas un klusas pilsētiņas iespaidu. Var mierīgi klīst pa tās ielām, paviesoties Ziemassvētku tirdziņā centrā un nobaudīt ābolu strūdeli kafejnīcā, raugoties pa logu uz vecpilsētas ainavu.
Turpat netālu no Ksantenas interesanta apskatei ir arī Klēve. Pilsēta savu nosaukumu ieguvusi no Klēves klints, uz kuras tā 10. gadsimtā uzcelta. Ap to izveidojusies apmetne, kas 1242. gadā ieguva pilsētas tiesības. Otrā pasaules kara laikā Klēves vēsturiskās ēkas gandrīz pilnībā tika sagrautas. Klēvē īpaši skaista un pastaigām piemērota ir zvēru dārza (Tiergarten) apkārtne, kur plešas skaists parks.
Karuseļi, karstvīns un karamelizēti āboli
Lai nu kas, bet vācieši svētkus gaidīt prot. Ziemassvētku tirdziņi Berlīnē ir teju katrā kvartālā, tie notiek visās sevi cienošās pilsētās un ciematos. Interesanti, ka pat mazākā pilsētā tirdziņš ārpus tās centra ir plaši apmeklēts. Vācieši savas tradīcijas ciena un vakaros kopā ar ģimeni labprāt dodas pastaigā pa šādu tirdziņu. Turpat pulciņos sastājušies, bauda karstvīnu, ēd desiņas ar kāpostiem vai vafeles, runājas. Un vācieši patiešām mīl desas! Tik lielus grilus kā Ziemassvētku tirdziņā Berlīnes centrā nekad nebijām redzējuši, turklāt nokrāmētus ar visdažādākā kalibra un garšas desām. Acīmredzot ir arī pieprasījums. Tradicionāli Ziemassvētku tirdziņā apkārtne ir izdekorēta ar milzum daudzām gaismas virtenēm, ir pa kādam karuselim mazajiem apmeklētājiem, gar eju malām rindojas kioski ar dažādu našķu (protams, arī piparkūku un cukurotu riekstu) piedāvājumu, tirgoti tiek dažādi amatniecības izstrādājumi, eglīšu rotas un citas lietas. Tomēr nevis pats tirgus, bet tieši noskaņa tajos ir galvenais. Var redzēt, ka cilvēki atnākuši izbaudīt kopības sajūtu un iedvesmoties gada tumšajā laikā. Būšana tirdziņā ir svētku sajūtas radīšanai, nevis obligātais dāvanu gādāšanas rituāls.
Darba dienās tajos redz arī bērnudārzu un skolu audzēkņu grupiņas, kas audzinātāju pavadībā piestāj pie saldumu tirgotavām. Tāpat pamanām, ka atvesta, visticamāk, kāda pansionāta iemītnieku grupa. Tuvojoties vakaram, arvien vairāk ierodas ģimenes, lai kopīgi izbaudītu valdošo noskaņu. ◆
