Grūtsirdība pārņēma pēc neveiksmīgā referenduma.
Grūtsirdība pārņēma pēc neveiksmīgā referenduma. Tajā izpaudās, Viktora Avotiņa vārdiem runājot, dzimtcilvēka pazemīgās, bez paša prāta līdzdalības kungam paklausošās izjūtas un inertums. Nomācošo garastāvokli tieši valsts svētku priekšvakarā nomainīja gandarījums, ko guvām, ar Zaļenieku «Pirmā grēka līci» viesojoties Bērvircavā. Pagasta vadības attieksme, cilvēku sapostība, atsaucība un līdzdalība turpat «degunpriekšā» notiekošajā radīja prieku.
Šo sajūtu turpināja svētku rītā televīzijā skatītā arhibīskapa Jāņa Vanaga svētruna…
Pirmais kontrasts bija svētrunas laikā: dārdoņa virs galvas lika saprast, ka valsts svētku rītu par vispiemērotāko sava dzīvokļa pamatīgam remontam bija izvēlējušies mūsu augšējie kaimiņi. Padomju gados būvētais piecstāvu nams ir skaņu caurlaidīgs, un remonta troksnis svētku rītā garastāvokli sabojāja daudziem Pulkveža Kalpaka ielas 35. nama iedzīvotājiem. Nelāgā noskaņā izgāju no mājas, un tur mani gaidīja nākamais «pārsteigums»: divas krievu sievietes savā valodā apsaukāja Latviju. Lūk, uz mūsu neveiksmju rētām milstošie augoņi.
Par laimi, pēcāk nāca atkal kas cerīgs. Tādu atraisītu sevis izteikšanas prieku no mazajiem koncertētājiem Jelgavas Latviešu biedrības sarīkojumā nebijām pat gaidījuši. 4. vidusskolas 3. – 4. klašu korītis tik atbrīvoti, skanīgi un artistiski dziedāja dziesmas, runāja Ārijas Elksnes dzeju un iedvesa ticību, ka Latvija bojā neaizies!
Svētku salūts ne tikai vienoja jelgavnieku un viesu tūkstošus, bet pierādīja, ka varam to izdarīt skaistāk nekā Rīgā.
Pie kultūras nama tumsā slīgstošās reklāmas vitrīnas kāda tantīte pāris iestutēto kvēpekļu blāvajā atēnā veltīgi pūlējās plakātā salasīt, ko vēl svētku programma piedāvā…
