Lauku sievas stāsts
Nu nekādīgi nevarēju saposties braucienam uz pilsētu. Taču Jāņi tuvojās kā nelūgti viesi, un bija pēdējais laiks iesēt pāris vadziņu burkānu. Tos citus – pavasarī sētos – sestdienu vakaros atvestie mazbērni bija nolocījuši vēl negatavus – knapi peļu astīšu garumā. Tādēļ burkānu sēklas bija vajadzīgas.
Draņķīga tāda laucinieka dzīve, ja šoseja trīs kilometru attālumā, ja autobuss uz pilsētu ripo tikai reizi dienā un ja nav neviena kaimiņa ar ārzemju vāģi vai kaut ar žigulīti, kam varētu uzprasīties par pasažieri. Bet saulīte spīd un lietutiņš pa brīdim mīlīgi aprasina, un zemīte silst un prasīties prasās, lai tajā iekaisītu kādu sēkliņu. Cik tad ilgi var kavēties?
Kādu rītu piesēju ganībās goteli garākā ķēdē, veprim pielēju pilnu sili ar ēdamo, sunim atstāju bļodiņā taukumaizi un pati cierēju uz autobusa pieturu.
Autobuss, kā jau darbdienās pierasts, bija pustukšs: dažs ļautiņš lauku darbos, dažs uz nedēļu pilsētā, tā jau tikai pensionāriem atliek laika braukalēt.
Pazīstamu pasažieru nebija, un es vientulīgi vēroju apkārtni, klusībā pukodamās par atmatās aizlaistiem tīrumiem, neizpļautām grāvmalām un citām cilvēku neizdarībām.
Pilsētā bija ikdienas drūzma: autoostā ņudzēja puisieši īspiedurkņu krekliņos, skuķenes īssvārciņos, arī no laukiem iebraukušie – sievas un vīri ar tirgus somām elkoņos.
Es pārsēju lakateli un sāku prātot, kur tad bija tā tuvākā sēklu bode; sālim, cukuram un spičkām vajadzēja būt tepat tuvumā. Taču vispirms prasījās kaut kur ieskriet… «Gluži kā aitai, ļaužu burzmu ieraugot,» pie sevis vēl pasmējos.
Izrādījās, šīs iestādes apmeklējums bija par maksu. «Divdesmit santīmus,» pie galdiņa sēdošā resnule pieprasīja. Vilku no somas apdilušo maciņu un noskaitīju sarkanās naudiņas, pretī saņemot plānu un mīkstu salveti.
Kārtojot apģērba apakšdaļu, izdzirdu tādu kā tirkšķi, kā brīkšķi un tajā brīdī sapratu, ka biksīšu gumija savu laiku ir nokalpojusi. Caur plāno bruncīti no ierindas izgājušo apakšveļu šā tā saturēdama, iznācu no tualetes un bezpalīdzīgi pavēros visapkārt. Ahā! Pavisam netālu, spilgti izkrāsotu izkārtni spīdinādams, rēgojās veikals «Dāmu veļa un bižutērija». Dieva laime, es nopriecājos. Nopirkšu jaunu gumijiņu, atnākšu atpakaļ, apsaitēšos kā ar jostu un varēšu šiverēt pa veikaliem līdz pēcpusdienai.
Verot veikala durvis, zvaniņš notinkšķēja kā pie Ziemassvētku kamanām. Brangi nokrāsojusies jaunkundze mani sagaidīja gluži kā mīļu un sen neredzētu radinieci.
«Ko tad kundzīte vēlas?» viņa laipni čivināja.
«Man, meitiņ, vajadzētu kādu metru bikšgumijas,» es kautrīgi prasīju.
«Ko jūs, kundzīt! Mēs taču dzīvojam brīvā Latvijā un tādus, atvainojiet, krievu laikos ražotus štruntus, sen vairs netirgojam. Labāk nopērciet mūsdienīgas biksītes – redziet, cik tās skaistas.»
Par biksītēm meičai bija taisnība. Vitrīnās un gar sienām sakārtas, tās priecēja dažādās krāsās un izskatā: mazas maziņas, caurspīdīgas un mežģīņotas. Lai es tādas vilktu uz savām miesām! Meita ieraudzīdama smietos, vēderu turēdama. Noskurinājos un aizgāju, uztraukumā pat aizmirsdama no laipnās pārdevējas atvadīties.
Stāvoklis vērtās drūmāks par drūmu. Nevarēju taču es, biksiņas ar roku pieturēdama, staigāt pa ļaužu pilno pilsētu, burkānu sēklas meklēdama. Nu, rauj jods tos burkānus – lai vecāki bērniem šo to kārumam nopērk pilsētā. Taču līdz autobusa atiešanai vēl palika stundas pusotras. Apsēdos uz soliņa kuplas liepiņas paēnā. Saule cēlās arvien augstāk un karsēja, ai, kā karsēja.
Garāmejošam skuķēnam iedevu sīknaudu un palūdzu atnest saldējumu. To lēni laizot un izgaršojot, likās, ka sākotnējais smagums vairs tik grūti sirdi nespiež un laiks steidzas ātrāk uz priekšu.
Pienākušajā autobusā ierausos viena no pirmajām, apsēdos pašā aizmugurē un nepakustēdamās nosēdēju līdz galapieturai. Tur izkāpusi, norāvu nelaimīgās bikšeles un pa roku galam iesviedu krūmos – ja jau nav, lai nav! Tad mēroju atkal tos trīs kilometrus līdz mājām, kur mani gaidīja pusdienlaikā neizslauktā govs, tukšu sili izēdusī cūka un vienīgais manu bēdu uzklausītājs – vecais Duksis. ◆
