Vārdi «priecīgs» un «laimīgs» šajās dienās tiek izrunāti, rakstīti apsveikuma kartītēs, un, šķiet, prieka eliksīrs virmo apkārt, jo Ziemassvētku un Jaungada vēlējumi neiztiek bez šiem atslēgvārdiem…
Ielas mala bija šaura, tā līkloču gadsimtiem vijusies pilsētiņas līkumotajā apbūvē, kuru cēla vēl burukuģu kapteiņi. Pie veikaliņa, kura logā mirgoja izkārtnes lampiņas, aptītas ap enkuru, virtenīte tālāk vijās ap vilinošas nāras asti, sarkanu kuģa glābšanas riņķi, uz ietves bija nolikts balti krāsots čuguna soliņš ar mežģīnēm līdzīgu rakstu. Nemaz nesniga, nemaz nepūta vējš no okeāna. Miers. Mazajā klintsraga vēžu, mīdiju, austeru un krevešu zvejas ostas piestātnē kuģu paceļamajam krānam bija piemontēta ar uguntiņām rotāta milzu zvaigzne. Tā mirdzēja tumsā un atgādināja mums par zvaigzni virs Betlēmes.
Viņš apsēdās uz baltā soliņa, garām nostaigāja vingra sieviete sporta tērpā ar mazu sunīti saitē. Par godu Ziemassvētkiem mazajam sunim uz plānā kažociņa bija uzvilkta rūķu veste, kādas pārdod vietējos dzīvnieku piederumu veikalos attiecīgajai sezonai. Mazais šunelis gan gribēja pie viņa piestāt, varbūt pat apostīt, bet vingrā dāma bija steidzīga.
Tad garām pačabināja vējš, ar pērno lapu spēlēdamies. Tad starppilsētu autobuss, tukšs kā izdzerta limonādes pudele, izgaismots no iekšpuses ar skatuves cienīgu gaismu, aizlīgoja ar pēdējā reisa nogurumu.
Soliņš sacirta staltāk atzveltni, lai viesis justos labi, viņā uzkavējoties. Apkārtējo māju logi virināja maigā priekā plakstus – pretim uz ielas kā katru gadu nakti pirms Ziemassvētkiem sēdēja eņģelis.
Viņam šonakt bija gada skaistākais darbs – pār pilsētas mājām, ļaudīm, kokiem, laivām, pār mēnessgaismā apskaloto liedagu pārlidojot, kaisīt prieku. Tas ir neredzams, bet seno māju logi labi zināja, ka tikai cilvēka acīm tas ir neredzams, taču tas ir īsts. Kā neaizvietojams svētku rituāls tas notiek ik gadu.
Prieka graudi iekrita mājās, kur mātei zem sirds pukst vēl gaidīta bērniņa sirds. Iekrita mājās, kur sirmgalvis ir mūža ritumā gatavs skatīt skaistos mūžības vārtus. Eņģelis cerēja tos sēt mājās, kur kaut kas vēl īsti nav sakārtojies, lai prieks tajās atrastu ceļu ienākt.
Tā šovakar eņģelis, pasēdējis uz sola, bija gatavs doties savā misijā.
Tad viņš uz ielas satika Dzejnieku, kas bija tikko kā uzrakstījis vārdus: «Nekam es vairs netieku pāri, ne slieksnim, ne kalnam, ne klusumam, ielieku sevi Tavās rokās, Dievs.» Eņģelis rakstīto izlasīja un zināja, kas jādara, – viņš Dzejnieku apbēra ar prieku, jo tik daudz skaistu vārdu Dzejnieks pa šo gadu caur sirdi bija laidis pasaulē.
Mirklis. Eņģelis ieskatījās Dzejnieka acīs un gandrīz atpazina sevi, jo viņi taču kalpo vienam – cilvēkiem un Dievam.
Priecīgus Ziemassvētkus! – viņi teica viens otram. ◆
