Inese Mičule Ziemassvētkos piepildījumu atrod tradicionālajā kultūrā.
Ar latviešu folkloras un tradīciju pārzinātāju Inesi Mičuli tiekamies pašā darbīgākajā laikā – dažas dienas pirms Ziemassvētkiem. Februārī apritēs divi gadi, kopš Inese Ozolnieku vidusskolā veic direktores vietnieces ārpusklases darba jomā pienākumus. Viņa arī audzina 12. klasi, vada skolas folkloras kopu, un šajā svētku laikā viņas kabineta durvis ilgu laiku nestāv aizvērtas. Pa laikam tās paveras, un ienāk vai nu kāds kolēģis, vai arī skolēns. Ārpusklases darba organizators skolā gribot negribot ir cilvēks, kuram ik dienu nākas komunicēt ar neskaitāmu daudzumu cilvēku, un rodas iespaids, ka ar Inesi tas izdodas pavisam viegli. Sarunas gaitā viņa atstāj sirsnīga un atklāta cilvēka iespaidu. «Šajā darbā nekad nav garlaicīgi,» mirdzošām acīm atzīst Inese. Kopš 2011. gada viņa arī vada Dobeles folkloras kopu «Leimaņi», ar kuru kopā tiek svinēti tradicionālie svētki.
Skolā – pirmā svētku sajūta
«Ziemassvētkus man sanāk svinēt trīs reizes. Vispirms skolā, tad ar folkloras kopu «Leimaņi» un visbeidzot mājās ar ģimeni,» stāsta Inese. Ozolnieku vidusskolā ir vairākas Ziemassvētku tradīcijas. Pirmssvētku nedēļā, kad skolā atzīmes jau ir izliktas, tradicionāli norit Ziemassvētku kauss. Tad skolēni zināšanas gūst netradicionālā veidā. Piemēram, mazākie sacentušies, kurš no papīra lapas izplēsīs garāku virteni, bet lielākie matemātikas stundā klases garumu mērījuši ar cirkuļiem.
Tāpat skolas tradīcija ir Ziemassvētku balle, ko organizē vienpadsmitklasnieki, kā arī svētku koncerts vecākiem – tā scenārija autors šogad ir skolas teātra pulciņa vadītājs Rihards Svjatskis. Vakar koncertā uzstājās visu interešu izglītības pulciņu dalībnieki – tika gan dziedāts, gan dejots, kā arī spēlēts teātris. «Skolas Ziemassvētku koncerts iedod pirmo Ziemassvētku sajūtu, lai arī vairāk sanāk būt aiz skatuves. Tad ir tā, ka tu dzirdi Ziemassvētkus, pat ja nav sniega aiz loga,» atklāj Inese.
Inese nāk no ģimenes, kurā ar tradicionālo kultūru saistīts nav neviens. Pati Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā pabeigusi matemātikas novirziena klasi un domājusi, ka savu dzīvi saistīs ar matemātiku, kas sirdij ir ļoti tuva. Taču Inese saka, ka nemaz neatceras, kā nokļuvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur iegūts bakalaura grāds etnomuzikoloģijā. Kaut darbs skolā aizņem ļoti daudz laika, pavasarī Inese cer pabeigt arī maģistra studijas, aizstāvot maģistra darbu par tradicionālo mūziku un tās kontekstiem Zemgalē. «Zemgali līdz šim neviens pētnieks nav skatījis. Man ir atbildības sajūta pret Zemgali, tās folkloras kopām, tāpēc darbu gribu uzrakstīt patiešām labu, lai to pēc tam varētu izmantot arī tālāk.»
Ķekatnieki nes svētību
Taču ar tradicionālo kultūru Inese saistīta ilgus gadus – kā nekā 13 gadi pavadīti folkloras kopā «Dimzēns», ar kuru, kaut vairs ne tik cieši kā agrāk, saistīta arī vēl šodien. «Dimzēnā» viņa nokļuvusi pavisam nejauši, kad bērnu deju kolektīvs «Ieviņa» no pilsētas kultūras nama pārcēlies uz kultūras namu «Rota» un vecāki vairs nav varējuši izvadāt uz mēģinājumiem. Gājusi pieteikties deju kolektīvā «Vēja zirdziņš», taču togad uzņemti puiši vai arī pāri. Ineses brālis pateicis, ka dejot vairs negrib. Tad nejauši pamanījuši, ka folkloras kopa «Dimzēns» aicina jaunus dalībniekus. Kaut īstas nojausmas par to, ko dara folkloras kopa, nebijis, Inese nolēmusi mēģināt. Šķiet, jau toreiz liktenis aizvedis pa ceļu, kurš ietekmējis visu viņas dzīvi. Apmēram piecus gadus Inese nostrādājusi arī «Jundā», mācot dziedāšanu un instrumentu spēli, kā arī strādājusi bērnudārzā «Saules skola», mācot mūziku. Inese pasniedz arī tradicionālo vokālu kā bērniem, tā pieaugušajiem.
Ilgas un Oskara Ķipsņu Leimaņu mājās folkloras kopa ar tādu pašu nosaukumu svin visas gadskārtas. «Kad šeit nosvini svētkus, tad arī sajūties tos pa īstam sagaidījis,» teic Inese. «Leimaņi» Ziemassvētku svinēšanu sāk ar ķekatās iešanu. Tad ir gan budēļtēvs, gan budēļmāte, čigānietes, kazas, sietiņi, dzērves, bagātību nesošie lāči un arī nāve. Tā tērpušies, «Leimaņi» dodas uz skolām un bērnudārziem, kur bērniem ar dejām, dziesmām un rotaļām tiek stāstīts par latviešu tradīcijām.
No nāves maskas bērniem esot vislielākās bailes. Ar to neviens negrib iet rotaļās. Taču Inese teic, ka bailēm nav vietas: «Deja ar nāvi nodrošina veselību nākamajā gadā.» Pašai Inesei ar maskošanos gājis grūti. «Ilgus gadus biju «Dimzēnā» un vienmēr apzināti izvairījos no maskām. Man nepatīk, nejūtos maskā labi,» stāsta Inese. Taču, kopš viņa ir «Leimaņu» vadītāja, variantu nav – pasākumi ir jāvada, un bez maskas nekā. Inese ir bijusi kaza un arī čigāniete: «Vadot pasākumu, ir daudz jārunā, un čigānietes runā daudz, tāpēc masku iznest ir viegli.»
Kādreiz «Leimaņu» ķekatnieki staigājuši arī pa sētām un uzņēmumiem, bet vairs to nedara. Bieži vien cilvēki reaģējot negatīvi un ar neizpratni, kaut ticējums vēsta – ķekatnieki nes svētību. «Kad studēju, ar kursu kādu laiku staigājām pa Pārdaugavas mājām. Parasti gan gājām pie pazīstamiem cilvēkiem. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Bija arī tādi, kas neparko nevēra durvis vaļā. Bija neizpratne – kas tie tādi un ko viņiem te vajag? Helovīns jau sen tā kā beidzies,» stāsta Inese. Taču viņa atzīst, ka cilvēki nav jāvaino, ja viņi nezina tradīciju. «Varbūt es pat baidos no tā, ka dabūtu vairāk negatīvo emociju nekā pozitīvo. Iespējams, tāpēc mēs vairs nestaigājam pa mājām. Bet gan jau pamazām tradīcija atgriezīsies,» spriež Inese.
Svētkos galdam jālūst
Pēc ķekatās iešanas mierīgāka svinēšana turpinās Dobeles Novadpētniecības muzejā. Tad «Leimaņi», tērpušies tautastērpos, daudz dzied, stāsta, atceras ticējumus, gatavo puzurus, lej sveces, zīlē. Tiek gatavots arī svētku mielasts, un galdā tiek celti tradicionālie kāposti, gaļas ēdieni, grūdeņi, kočas, pagājušajā gadā «Leimaņiem» bijusi arī cūkas galva. «Kad izveidojās mūsu folkloras kopa, mēs arī runājām, ka gribam svinēt svētkus savā lokā. Tāpēc mums ir ļoti paveicies, ka mums ir Leimaņu mājas, kurās varam svinēt pa savam – tā, kā pašiem ir labi, neko mākslīgi neveidojot. Es vienmēr esmu bijusi pret, ka mēs to visu darītu ar tādu patosu – mēs esam īstie latvieši un svinēsim tos īstos svētkus. Mēs zinām, kas ir tradīcijas, un no tā visa kaut ko paņemam. Nav tā, ka ejam cauri visiem tekstiem, kur rakstīts par Ziemassvētkiem, un tagad svinēsim tikai tā. Sveces arī Ziemassvētkos nelēja, bet, ja mēs gribam, mēs to darām. Svētkus svinam tradicionāli, bet ieklausoties cits citā,» stāsta Inese. Gadās arī, ka Inese kaut ko par svētku svinēšanu nezina, un tad viņa vēršas, kā pati saka, pie «Leimaņu» viedajām, kuras par tradicionālo kultūru zina daudz.
Kad Ziemassvētki nosvinēti ar svētku koncertu skolā un tradicionālo ķekatās iešanu, tie tiek svinēti arī ģimenes lokā. Ziemassvētku vakars ir mierīgs laiks kopā ar Ineses mammas māsas ģimeni. Tad ir gan eglīte, gan bagātīgi klāts galds. «Abi mani vecāki nāk no Latgales, tāpēc bez galda nu nekā. Ir gan kartupeļi, gaļa, zivis, salāti, zirņi, speķa pīrāgi, cūkas ausis. Blakus tradicionālajām receptēm ir arī jaunas. Nevaru spriest par citiem novadiem, bet latgaliešiem tas ir raksturīgi – ja galds svētkos nelūst, tad nav labi. Labāk lai daudz paliek pāri, nekā kaut kā pietrūkst,» stāsta Inese.
Tā kā Ineses vecāki nāk no Latgales, ģimenē liela nozīme ir katolicismam un baznīcai. Mamma un krustmātes ģimene tad svētkos arī apmeklē baznīcu. Inese pati nav pārliecināta katoliete un svētkos uz dievnamu nedodas. «Es piepildījumu gūstu caur tradicionālo kultūru, nejūtu, ka man tas būtu vajadzīgs. Ir bijušas diskusijas par folkloras un katolisma līdzāspastāvēšanu, taču es nejūtu disharmoniju,» tā Inese.
Lai gan Inese atzīst, ka kultūras jomas cilvēki svētkos vairāk noskrienas, nekā tos izbauda, viņa teic, ka no tradicionālajiem mīļākie svētki tomēr ir Jāņi. Tie ir pirmie, kas svinēti kopā ar «Leimaņiem». Tad tiek uzposta un izpušķota māja, rūpēts mielasts. Cilvēki jau paši zina, ka «Leimaņi» svinēs svētkus, un reklāma nemaz nav nepiciešama. Jāņi tiek svinēti līdz pat nākamās dienas rītam. «Kad tu sagaidi rīta sauli un ieraugi zālē rasu, tu saproti, par ko runā tautasdziesmās,» teic Inese. «Savukārt Ziemassvētkos ir tā burvība, ka nereti atnāk balts sniegs, kas iedod mieru. Tie ir klusi, gaiši svētki, ko pavadām kopā ar ģimeni. Tad ir tā reize, kad sāc izvērtēt gadu. Un tad arī nāk jauns gads un jauni mērķi,» tā Inese. ◆
Viedoklis
Klāra Stepanova, Ozolnieku vidusskolas direktore
◆ Es priecājos par tik atbildīgu un apzinīgu kolēģi. Ar darbošanos folklorā viņa savu dzīvesziņu ieliek gan bērnos, gan pedagogos. Kā klases audzinātāja Inese ir saprotoša. Tā kā viņai ar audzēkņiem ir maza gadu starpība, viņa ir kā savējā, kurai uzticas. Redzu, kā skolēni ir auguši, turklāt Ineses klasē nav neviena ar nepietiekamu vērtējumu. Prieks, ka skolā ienāk jauni kolēģi. Savienojot pieredzi ar jaunību, skola tikai iegūst.
