Omulīgs vīrs garu, baltu bārdu, sarkanu cepuri, sarkanā mētelī un lielu maisu pār plecu. Viņš pārvietojas deviņu ziemeļbriežu vilktās kamanās un ik gadu 24. decembrī ierodas pie bērniem, lai pasniegtu dāvanas. Tas ir Ziemassvētku vecītis – sirsnīgais vīrs, kura labsirdīgais tēls saglabājies vai ikviena pieaugušā atmiņā. Viņu gaida visi – mazi un lieli.
Arī mums Jelgavā ir pašiem savs Ziemassvētku vecītis. Lai gan ikdienā Vilnis Auza veic nopietnu darbu, būdams Jelgavas Pašvaldības policijas Medicīniskās atskurbtuves nodaļas priekšnieks, reizi gadā viņš pārtop skaistā nostāstiem apvītā tēlā, lai pašiem mazākajiem dāvātu prieku un savu sirds siltumu.
Vilnis Auza no desmit gadu vecuma darbojas Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī un atminas, ka pirmo reizi Ziemassvētku vecīša lomā iejuties sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā. Tolaik pie kultūras nodaļām darbojušies orķestra biroji, kas organizēja pasākumus. Tad ar teātri svētku laikā braukājuši pa kolhoziem un saimniecībām. «Neatceros gan, kas uzaicināja kļūt par vecīti, bet tāda iespēja bija, un kāpēc gan nepadauzīties ar bērniem?» teic Vilnis. Toreiz tērpi bijuši zili, izšūti ar zvaigznītēm, salatētim bijis arī garš zizlis.
Neatņemama tēla sastāvdaļa bijusi arī žagaru bunte, no kuras Vilnis ar laiku atteicies. «Ziemassvētku vecītis jau neiet bērnus pērt, viņš iet labu darīt,» tā vecītis. Astoņdesmito gadu beigās Ziemassvētku vecīša vienlaidus mēteli nomainīja divdaļīgais tērps. «Kā aktierim tērps man palīdz, tas dod jauneklīgāku pašsajūtu. Tad ir interesantāk ar bērniem darboties – nevis kā vecišķam, bet jautram vecītim.»
Kolhozos bērnu bijis daudz, ar teātri braukuši gan uz skolām, gan uz citām iestādēm. Vecītis viesojies slimnīcā «Ģintermuiža», toreizējā Ozolpils pansionātā «Jelgava». Kādreiz bieži ciemojies arī bērnudārzos un skolās.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 23.decembra, «Zemgales Ziņu» numurā. Foto: Raitis Puriņš.
(Nākamais laikraksta numurs iznāks 30.decembrī.)
