Jau paprāvu laiku saniknotais «krievu lācis» bradā čečenu zemi, meklēdams netveramos teroristus.
Jau paprāvu laiku saniknotais «krievu lācis» bradā čečenu zemi, meklēdams netveramos teroristus. Un jau kādu laiku Latvijas Saeimas tumšajos nostūros rosās niecīgs bariņš vīru, kuri, kauninot nežēlīgā ķepaiņa izdarības, pauž atbalstu čečeniem. Vēsture ir pierādījusi, ka nevienu karu (arī neformālu) nedrīkst vērtēt viennozīmīgi.
Visas «tēvzemiešu» («Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK) aktivitātes sākās ar to, ka Saeimā tika organizēta Čečenijas atbalsta grupa ar Juri Vidiņu priekšgalā un citiem līdzīgi domājošajiem pakaļgalā. Pirmajā brīdī šķita, ka, jūtot līdzi čečenu traģiskajam liktenim, «tēvzemieši» parādījuši cēlu žestu pārējām politisko eliti veidojošajām partijām. Vēl tikai pietrūka Vidiņa un citu acīs pāris lielu asaru, lai ticamība būtu pilnīgi garantēta. Taču asariņu nebija.
Kā lai būtu ticamība, ja tad, kad Rīgā no Viļņas ieradās čečenu parlamentārā delegācija, uz tikšanos no Latvijas puses bija ieradušies astoņi no septiņpadsmit «tēvzemiešu» deputātiem. Turklāt viņu vidū nebija manāms nedz J.Straume, nedz arī citi vadošie partijas funkcionāri. Bruņnieciskie «tēvzemieši» izrādījās viltus bruņinieki, jo nebija visi kā viens uzticīgi savai cēlajai idejai.
«Tēvzemiešiem» ar savu nacionālistisko piešprici adekvāts solis ir atbalstīt mazo tautu pašnoteikšanos, taču, kā redzams, šajā partijā ideoloģija nav principiāla lieta, to apstiprina astoņi cilvēki no septiņpadsmit. Šādai pseidoideoloģiskai rīcībai ir arī savs pragmatiskais skaidrojums, tas ir, «tēvzemiešiem» oktobris nav bijis tas pateicīgākais, respektīvi, neskaitot pašas partijas iekšējās nesaskaņas (nebēdnīgā Oskara Grīga izdarības), kas neapšaubāmi tai godu nedara, nelaimes kā durstīgi kaktusi uzplauka arī no sabiedrības puses, jo tieši oktobrī, pēc SKDS datiem, «tēvzemiešiem» vajadzējis zaudēt lielu savu atbalstītāju skaitu. Apvienība vēl nekad nebija noslīdējusi līdz piektajai vietai reitingu tabulā. Tad nu «tēvzemieši» savā nepatikā pret piekto vietu (8,1%) nolēma kļūt bruņnieciskāki, sak, negribat mūs redzēt kā vienkāršus galma veidotājus, kas seko lielajam Andrim, būsim citādi, pareizāk, glumenāki, kļūstot par čečenu patroniem plašajā izplatījumā.
Kāpēc «tēvzemieši», būdami plaša vēriena ļautiņi, negrib Saeimā dibināt, piemēram, palestīniešu vai Ziemeļīrijas separātistu atbalsta grupu? Laikam jau tālab, ka tās viņu potenciālajam elektorātam neliktos tik aktuālas, jo nav atbilstošas tā vērtību sistēmai. Bet visa rīcība, kas ir atbilstoša un piemērota vēlētājiem, var celt partijas popularitāti.
«Tēvzemieši» ar gigantisko tieksmi paaugstināt savas partijas reitingu, ir radījuši reālu draudu iespējamību Latvijai. Saprotams, ka ikvienam cilvēkam, kurš spēj just, ir grūti pieņem tos drausmīgos notikumus, kas pašreiz risinās Čečenijas teritorijā – civiliedzīvotāju slepkavības, bēgļi utt. Tomēr nedrīkst piemirst faktu, ka Čečenijā karo arī daudz cilvēku, kas, pēc Krievijas domām, tiek uzskatīti par starptautiskajiem noziedzniekiem.
Izpildot «tēvzemiešu» vēlēšanos, tas ir, Jura Dobeļa vārdiem, «noperot Krieviju», Latvija kā niecīgs starptautisko tiesību subjekts var uz sevi uzkūdīt «lielo brāli», jo mūsu kaimiņš var ņemt nopietni tik augstu valsts amatpersonu, kādi ir parlamenta deputāti, izteikumus, savu nopietnību pamatojot ar to, ka Latvija iejaucas Krievijas iekšējās lietās un atbalsta starptautisko terorismu. Un to visu Krievija var pateikt tālab, ka Latvija ir puteklītis starptautiskajā sistēmā.
Krievijas Domē aizvadītajā nedēļā otrajā lasījumā tika apstiprināts likumprojekts par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju. Vienā dienā tās var stāties arī spēkā. Krievijas un Čečenijas konflikta kontekstā Latvijai ir jāizvēlas, vai tā grib veidot labas attiecības ar Čečeniju vai Krieviju. Latvijas nākotnes labad tomēr svarīgākais ir labas attiecības ar Krieviju. Latvija nebūs tā, kas nopērs šo lielvalsti. Drīzāk jau var būt otrādi.
