Piesnigušā svētdienas vakarā 4. vidusskolas bēniņos satikos ar grupu «Millennium», kurai vēl nav sava fanu kluba, bet kuras solistam ir meitene.
Piesnigušā svētdienas vakarā 4. vidusskolas bēniņos satikos ar grupu «Millennium», kurai vēl nav sava fanu kluba, bet kuras solistam ir meitene.
Ansamblī darbojas pieci interesanti puiši: Gatis Priekulis (mācās Mūzikas akadēmijā, spēlē ģitāru), Lauris Kims (spēlē basģitāru un strādā), Ingus Leilands (ļoti nopietns 4. vidusskolas skolotājs, spēlē taustiņinstrumentus), Mareks Ameriks (bundzinieks, 1. ģimnāzijas absolvents, LU studē vēsturi), Ēriks Buķis (solists un Spīdolas skolas audzēknis).
Man bija tā laime būt pirmajam cilvēkam, kas šo grupu intervējis (re, arī man no šīs intervijas tika kāds prieciņš!).
Kāpēc grupu sauc «Millennium» un vai tagad, kad šis vārds tiek izmantots daudzos pasākumos, jums tas netraucē?
Mareks: – Grupas nosaukumu šā gada februārī izdomāja «Citrus» bundzinieks Alvils, un mums tas patīk. Tas, ka tagad tik daudz kur skan šis vārds, nozīmē tā aktualitāti, un grupai iznāk pat reklāma!
Kādu mūziku spēlējat?
Gatis: – Manuprāt, to varētu saukt par poproku, tā ir komerciāla. Mūsu mūzika ir tā, ko klausās mūsu publika – tīņi. Varētu pat teikt, ka katrs tajā ienes savu stilu: es – hārdroka, Ingus – vairāk džeza ieskaņas. Mēs neietekmējamies no grupām, bet gan no stiliem.
Kur jūs var dzirdēt?
Ingus: – Dzirdēt mūs nevar nekur, jo pašlaik visai intensīvi tiek rakstītas dziesmas. Bet mēs esam uzstājušies Rīgas Pedagoģiskajā augstskolā, Jelgavas 4. vidusskolā, Spīdolas ģimnāzijā un gandrīz visos pasākumos vasarā mūsu estrādē. Tuvākajā laikā gribētu piedalīties festivālā «Nakts bez zvaigznēm», «Bildes».
Kurš no jums ir grupas līderis?
Gatis: – Vokālists jebkurā ansamblī ir tā seja, tā ka viņš gribot negribot ir tā galvenā persona. Publika taču galvenokārt skatās uz solistu, un viņš ir, teiksim, 50% no grupas panākumiem vai neveiksmēm.
Vai var teikt, ka jūs esat draugi?
Ēriks: – Mēs patiešām esam seni draugi, piemēram, ar Mareku kopā esam jau no mazākajām klasēm. Var teikt, ka esam pat vairāk nekā draugi, jau kā brāļi!
Vai jums ir savi fani?
Mareks: – Fanu klubs vēl nav pieteicies, bet tos cilvēkus, kas mūs klausās koncertos, laikam var saukt par faniem. Viņi gan par sevi nav likuši manīt tādā nozīmē kā fanu kluba dibināšana. Bet, ja kāds grib to darīt, lai zvana Ērikam.
Ko darāt, lai nomierinātos, pirms kāpjat uz skatuves?
Mareks: – Esmu piedalījies tik daudzos koncertos, ka lampu drudža vairs nav, bet droši vien tas ir atkarīgs no vietas, kur tu spēlē. Ja mēs tagad muzicētu kādā nozīmīgā festivālā, droši vien drudzis būtu.
Ēriks: – Es uztraucos, ja nejūtu publikas atbalstu. Ja klausītāji mūs uzņem ar sajūsmu, tad nomierinos. Bet tāda drudža kā agrāk vairs nav.
Kāda ir Jelgavas publika?
Ēriks: – Kā kurā vietā. Estrādē vienmēr bijis forši. Cilvēki, kuriem spēlējām Rīgā, bija vairāk kompleksaini.
Mareks: – Atšķirība ir vecumos. Ja muzicējam skolās, tad tie ir tīņi; ja augstskolā, – studenti, cilvēki, kas neies īpaši lēkāt un kaut kā sevi izrādīt.
Un ko par to, ka spēlējat grupā, saka klasesbiedri, draugi, skolotāji?
Ēriks: – Savā skolā esmu uzstājies, un tur mani atbalsta, daudziem patīk.
Tuvojas Ziemassvētki, ko jūs gaidāt no Ziemassvētku vecīša?
Mareks: – Lai viņš «atnes» ļoti saprotošu ierakstu kompāniju, kas grib ar mums sadarboties!
Ēriks: – Vai arī saprotošu cilvēku, kas varētu būt mūsu menedžeris. Ir ļoti grūti mēģināt, komponēt un vēl meklēt, kur uzstāties!
Jācer, ka viņu vēlēšanās piepildīsies!
