Pēdējo gadu rudeņos apsīkušas jaunākās paaudzes skrējēju iespējas sacensties, tāpēc jelgavnieku meitēni un puišeļi ar nepacietību gaidīja iespēju sacensties Vidzemes pusē – Alojas mazpilsētiņā.
Pēdējo gadu rudeņos apsīkušas jaunākās paaudzes skrējēju iespējas sacensties, tāpēc jelgavnieku meitēni un puišeļi ar nepacietību gaidīja iespēju sacensties Vidzemes pusē – Alojas mazpilsētiņā.
Miglainajā rītā pilsētas bērnu patversmes direktores Maijas kundzes laipni atvēlētais mikroautobuss ātri vien «noēda» pusotra simta kilometru līdz Latvijas pirmās atmodas dižgara Ausekļa dzimtajai pusei, kur jelgavnieki stājās uz starta līnijas 2,3 km garajā satelītskrējienā (lielie cīnījās 11,7 km trasē) pilsētas ielās.
Skrējiens izdevās it ātrs, jo 4. pamatskolas puikas Rihards Vinkelmanis un Nauris Baumanis tuvāko konkurentu apsteidza par veselu minūti. Iespējams, arī trešā godalga tiktu mūsējiem, ja vien Elvijs nebūtu noskrējis liekus 300 m. Vienpadsmitgadīgo puiku skolas biedrene Daiga Rutka arī izcīnīja savu pirmo lielo, īsto sporta sacensību uzvarētājas diplomu.
Gaidot balvas, mazie jelgavnieki paspēja gan apskatīt un atzinīgi novērtēt skolas nelielo sakopto sporta laukumu, kādu pašu mājās skolai trūkst, gan «noknipsēt» kopīgo bildīti pie Ausekļa pieminekļa.
Tiesa, sporta laukumiņš un pilsētiņas veikaliņu ēku krāsu spožums un vitrīnu spilgtums bija pretstatā dzelzceļa pārbrauktuves tuvumā redzētajam. Uz ziemeļiem un dienvidiem sniedzās nokaltušajās nezālēs rūsēt sākušās dzelzceļa sliedes un izdemolētās vietējās stacijas saimniecības ēkas…
Tādi, lūk, bija jelgavnieku guvumi un iespaidi Vidzemes mazpilsētiņā, kur skrējienus rīko un bānītis kurp vairs neripo…
