Pagājušajā nedēļā masu informācijas līdzekļi ziņoja, ka Ozolnieku vidusskolas skolotājs Vladislavs Stafeckis ir atteicies no piešķirtās Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes, uzskatot, ka ir augstāka apbalvojuma – ordeņa – cienīgs.
Pagājušajā nedēļā masu informācijas līdzekļi ziņoja, ka Ozolnieku vidusskolas skolotājs Vladislavs Stafeckis ir atteicies no piešķirtās Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes, uzskatot, ka ir augstāka apbalvojuma – ordeņa – cienīgs.
Ieteikumu Vladislava Stafecka apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni Domei iesniedza Ozolnieku vidusskola, ņemot vērā skolotāja lielo ieguldījumu jaunatnes audzināšanā. Ordeņa domes lēmums bija piešķirt V.Stafeckim Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Taču dažas dienas pēc ielūguma saņemšanas Vladislavs Stafeckis darīja zināmu, ka atsakās no piešķirtā apbalvojuma.
«Zemgales Ziņas» vēlējās uzzināt, kā atteikšanos no valsts apbalvojuma vērtē cilvēki, kas saistīti ar skolotāja V.Stafecka darbību.
«Mēs neesam tie, kuri izvērtē»
Vaira Mocebekere, Ozolnieku vidusskolas direktore:
– Mūsu lūgumā Triju Zvaigžņu ordeņa domei piešķirt skolotājam ordeni izpaudās atzinība par viņa mūža veikumu. Tā bija arī vēlēšanās sagādāt viņam pārsteigumu. Taču nekādā gadījumā šis lūgums nebija uzskatāms par konkrētu prasību, jo mēs neesam tie, kas izvērtē – piešķirt vai nepiešķirt. Un noteikti neesam arī pret ordeņa Goda zīmi.
Visu cieņu skolotājam V.Stafeckim! Viņš ir ļoti aktīvs, darbojas dažādās patriotiskās organizācijās, būdams patriots arī pēc savas būtības. Viņš ir bijis leģionārs, tāpēc daudz kas kādreiz viņam tika liegts. Tagad skolotājs darbojas, būdams gandarīts, ka brīvā valstī tas ir iespējams. Varētu teikt, ka viņā jūt uguntiņu. Viņš ļoti daudzas cīņu vietas ir apmeklējis kopīgi ar jauniešiem, tās apkopjot un izzinot to vēsturi. Jaunsargi viņu ciena. Dzirdēju arī skolēnu domas, ka skolotājs pelnījis augstāku apbalvojumu. Taču Triju Zvaigžņu ordeņa domes lēmumu nevaram apšaubīt.
Atteikumam no Goda zīmes negribu dot nekādu vērtējumu. Žēl, ka cilvēkam palicis rūgtums.
«Pats sevi īsti novērtēt nevar»
Māris Ainārs, Ozolnieku pagasta Padomes priekšsēdētājs:
– Vladislavu Stafecki vērtēju kā goda vīru. Viņš ir pedagogs ar vairāk nekā piecdesmit gadu stāžu, viens no pašiem pirmajiem Ozolnieku zemessargiem. Arī viņa vadītie Ozolnieku jaunsargi bija vieni no pirmajiem valstī, kam tika sniegtas militāras zināšanas ikdienā un vasaras nometnēs. Tāpēc arī vidusskolai bija iespējams izvēlēties specializāciju aizsardzībā. Brīvības cīnītāju atdusas vietas tuvākajā apkārtnē ir apkoptas ar skolotāja gādību.
Vērtējot atteikšanos no ordeņa Goda zīmes, gribu pievienoties tam, ko ordeņa domes loceklis mācītājs Juris Rubenis teica televīzijas intervijā, – tā ir ētikas lieta. Kā var izvēlēties apbalvojumu? Neatbalstu atteikšanos no valsts dotā novērtējuma, jo pats sevi jau cilvēks īsti novērtēt nevar. Palikusi nesapratne un neērtības izjūta, vārdos to precīzi noformulēt nav iespējams.
Par maz informācijas
Imants Aivars, Latvijas Zemessardzes 52. kājnieku bataljona komandieris:
– Vladislava Stafecka veikumā iedziļinājies neesmu, jo komandieris esmu tikai gadu. Man ir zināms viņa lielais ieguldījums jaunsargu organizēšanā un attīstībā, taču visu darbību izvērtēt nevaru. Tādā gadījumā ir jāizskata V.Stafecka personas lieta. Atteikšanās no valdības apbalvojuma man nav pieņemama, un to neatbalstu.
Aldis Hartmanis, Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas valdes loceklis, zemessargs, skolotājs:
– Vladislavu Stafecki pazīstu jau sen. Viņš ir bijis leģionārs, tāpēc arī daudzus gadus ticis diskriminēts. Domāju, ka viņš pelnījis augstāku apbalvojumu par ordeņa Goda zīmi. Kur tikai neesam bijuši – Džūkstē, Lestenē, pie visiem baltajiem krustiem un karavīru atdusas vietās kapsētās! Tautas cīņu vēsturi viņš ir nodevis jaunajai paaudzei. Cilvēki, kas snieguši propozīciju (ieteikumu)Triju Zvaigžņu ordeņa domei, par V.Stafecka paveikto devuši pārāk maz informācijas, vajadzēja aprakstīt visu, kas izdarīts. Negribu komentēt atteikšanos no apbalvojuma. Uzskatu, ka tas ir par zemu, un pie tā ir vainīgi tie, kas nav iesnieguši pilnīgu paveiktā aprakstu. Tomēr cilvēku attieksme pret apbalvojuma piešķiršanu vai nepiešķiršanu reizēm izskatās pēc tirgošanās, un tas vairs nav solīdi.
Pats Vladislavs Stafeckis uzskata, ka notikušais ir garāka raksta vai pat vairāku publikāciju vērts. Tad redzētu, kā tas viss grupējas, sacīja skolotājs. Pagaidām notikušo viņš komentēja īsi: – Tie, kas iesniedza, teica, ka šis ieteikums ir par ordeni, un, ja nav, tad sniegsim lūgumu vēlreiz.
