Šajās dienās aprit gadsimta ceturksnis, kopš pēc gandrīz sešdesmit gadu pārtraukuma Latvijas pašvaldībās atkal parādījās tautas varas jeb demokrātijas iedīgļi. Toreiz Jelgavas pilsētas padomes vēlēšanās, kas divās kārtās notika 1989. gada decembrī un 1990. gada janvārī, pēc mažoritārā principa tika ievēlēti 108 pilsētas padomes deputāti, kurus «no apakšas» izvirzīja dažādas sabiedriskas organizācijas. Uzvarēja Tautas fronte un tai sabiedrotie politiskie spēki, kas iestājās par Latvijas valsts atjaunošanu.
Vēlēšanas pēc «vecā kalendāra»
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās gan bijušajā Padomju Savienībā, gan Austrumeiropā pieņemoties spēkā atmodai un pārbūvei, cēlās ļaužu politiskā aktivitāte. 1988. gada rudenī pēc igauņu parauga izveidotajā Latvijas Tautas frontē iesaistījās ap 110 tūkstoši cilvēku. No tiem Jelgavas rajona iedzīvotāju bija apmēram četri tūkstoši. Taču lielajās tautas manifestācijās Rīgā piedalījās daudz vairāk patriotu, kas formāli nebija Tautas frontes dalībnieki.
Kaut līdz 1989. gada beigām Vācijā jau bija kritis Berlīnes mūris, Baltijas valstu tautas bija pārsteigušas pasauli ar savu nevardarbīgo «Baltijas ceļu», sabiedriskajā dzīvē daudz kas vēl formāli gāja pa vecam. Pēc «vecā kalendāra» visā Padomju Savienībā, tostarp Latvijā, 1989. gada nogalē notika arī vietējās varas jeb tā saukto Darbaļaužu deputātu padomju vēlēšanas, ko demokrātiski un nacionāli noskaņotie spēki redzēja kā iespēju iegūt varu vēl pēc padomju stila iekārtotajās pašvaldībās. Tajās pirmo reizi uz vienu deputāta vietu kandidēja vismaz divi pretendenti. Līdz tam, kā padomju laikos pieņemts, katrā iecirknī balsoja tikai par vienu kandidātu. Alternatīvas nebija.
«Jau pēc PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanām, kas norisinājās 1989. gada martā, kad pilsētu un rajonu kompartijas komitejās notika vadības pārvēlēšanas sapulces, Latvijas Tautas frontē bija nostāja, ka tautfrontiešu komunistiem ir pienācis laiks rīkoties,» atceras tautfrontietis, kā arī toreizējais kompartijas biedrs Pēteris Miļūns. Viņš uzsver, ka daudziem kļuva skaidrs – laikā, kad kompartija savu vadošo lomu sabiedrībā sāk zaudēt, jaunievēlēto vietējo padomju loma augs.
Viltoja vēlēšanu rezultātus
Iepriekšējās vietējās varas vēlēšanās, kas notika 1986. gadā, viss vēl bija noritējis pa vecam. Vadošā partijas komiteja norādīja, cik padomē jābūt strādniekiem, cik inteliģentiem, cik bezpartejiskajiem, cik komunistiem, cik sievietēm un vīriešiem. Uzņēmumu, iestāžu vadītāji uzrunāja ap pusotru simtu iekārtai lojālu cilvēku, kuri piekrita ne retāk kā reizi divos mēnešos saņemt brīvdienu un tad sanākt uz pilsētas padomes sēdēm. «Vēlētāju aktivitāte tika uzrādīta ļoti augsta – 99,9 procentu balsstiesīgo. Taču tie bija padomju propagandas meli,» saka P.Miļūns. Viņš piebilst, ka 1989. gadā Jelgavas Darbaļaužu deputātu padomē parādījās problēma, ka formāli ievēlētie tautas priekšstāvji vairs nenāca uz sēdēm un tajās nebija kvoruma. Pēc tam, kad 1989. gada martā tiešām demokrātiski tika ievēlēti deputāti PSRS Tautas deputātu kongresam, šie formāli ievēlētie deputāti vairs nejutās labi.
Gatavojoties 1989. gada pilsētas padomes vēlēšanām, Jelgavā tika izveidoti 105 iecirkņi, kuros pēc mažoritārā principa vajadzēja ievēlēt pa vienam deputātam. Vēl trīs slēgtos iecirkņus pieprasīja padomju armijas daļas, kas atradās Jelgavā, un PSRS Iekšlietu ministrijai pakļautais cietumu Sardzes pulks. Kopā tika ievēlēti 108 deputāti. P.Miļūns atceras, ka viņš savā iecirknī pie Mātera un Stacijas ielas krustojuma sacenties ar savu daudzdzīvokļu mājas kaimiņu, kuru izvirzījuši domubiedri, kas iestājās par Padomju Savienības saglabāšanu. Lai gan rajons, kur dzīvo daudz dzelzceļnieku, informācijas telpas ziņā bijis visai krievisks, viņam tāpat kā daudziem citiem tautfrontiešiem izdevās uzvarēt.
Tolaik Tautas fronte, veicot pilsētas iedzīvotāju aptauju, noskaidroja, ka populārākās un politikā perspektīvākās personības tolaik Jelgavā bija «Zemgales Ziņu» priekšteča laikraksta «Jelgavas Ziņotājs» redaktors Igors Movels, vēsturnieks un pirmais Spīdolas ģimnāzijas direktors Andris Tomašūns, Tautas frontes Jelgavas nodaļas līdzpriekšsēdētāja Aina Labanovska un priekšsēdētājs Imants Geidāns, kurš kļuva plaši pazīstams ar okupācijas varu nīdētā Lāčplēša pieminekļa fragmenta atrašanu un izcelšanu no zemes, savām politiskajām aktivitātēm Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. Jaunievēlētajā pilsētas padomē I.Geidāns pretendēja uz mēra amatu. Taču daudziem par pārsteigumu par Jelgavas galvu kļuva visai maz pazīstamais LLU Ekonomikas fakultātes Lauksaimnieciskās ražošanas vadīšanas katedras asistents Jānis Bunkšs, kurš nomainīja līdzšinējo kompartijas ielikteni Māri Kalvi.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 6.janvāra, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš
