Pašlaik neviens skaidri nevar pateikt, kad īsti Jelgavā iedegta pirmā elektriskā spuldzīte, jo ceļš no petrolejas lampas līdz elektrības lampiņai pagaidām nav pamatīgi izpētīts.
Pašlaik neviens skaidri nevar pateikt, kad īsti Jelgavā iedegta pirmā elektriskā spuldzīte, jo ceļš no petrolejas lampas līdz elektrības lampiņai pagaidām nav pamatīgi izpētīts.
Taču trīsdesmitajos gados Jelgava pamatoti saukta par gaišāko pilsētu Latvijā. Savukārt Jelgavas rajonā par gaišāko uzskatīts Līvbērzes pagasts, kur elektrību izmantojušas
119 jeb 30 procentu saimniecību.
Kā mūspusē ienāca elektrība
Līdz ar spēkstaciju būvi Liepājā un Rīgā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados par ielu un mitekļu apgaismošanu sprieda arī Jelgavā. Taču domnieku vidū balsu vairākumu aizvien saņēma tā saucamie gāzinieki, kas par perspektīvāku atzina gāzes fabriku. Tomēr iznāca tā, ka vienlaikus ar fabrikas atklāšanu pilī savu mazo elektrostaciju iedarbināja un pie savas «gaismas» tika Jelgavas ģenerālgubernators. Pirmie elektrību savām vajadzībām ražoja rūpnieku uzņēmumos: Lankovska un Līkopa konservu fabrikā, H.Alunāna un «Štefenhāgens un dēls» tipogrāfijā, Hofa linu fabrikā, Veinberga kalēju un atslēdznieku fabrikā, arī Herteļa aptiekā. 1908. gada nogalē sāka būvēt jaunu Latviešu biedrības ēku Katoļu ielā. Būvuzņēmējs Krēgers izmaksu aprēķinā iekļāva arī dinamomašīnas uzstādīšanu, lai biedrībai būtu sava gaisma.
Vaska drānu un cepuru fabrikas īpašnieks Maksis Grebners savā uzņēmumā Grebnera ielā (tagad Rūpniecības ielā Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritorijā) bija iecerējis pārdot elektrību arī tuvākajiem namsaimniekiem. Šī ideja patika arī Latviešu biedrības saimniekiem, un viņi ar steigu gādāja jaudīgāku ģeneratoru.
Lauksaimniekus vilina ražas
Vienkāršajiem ļaudīm Jelgavas pusē prātus jauca dažādas ziņas par elektrību. Tā 1912. gadā mēnešrakstā «Zemkopība un Saimniecība» stāstīts, ka Anglijā kāds fermeris pāri savam zemeņu laukam 17 pēdu augstumā esot pārvilcis elektriskās līnijas vadus. Pa tiem laižot divus ampērus stipru augstsprieguma strāvu, viņš panācis, ka par 35 procentiem cēlusies zemeņu raža. Garšīgāka esot arī kviešu maize, kas cepta no graudiem, kas izaudzēti zem augstsprieguma līnijas.
Šis pats mēnešraksts sniedza zinātnieka Bekera rakstu, kas apliecināja, ka cāļi, kas tiek turēti ar elektrības vadiem apjoztos būros, aug daudz ātrāk. Noslēpums toreiz skaidrots tādējādi, ka elektriskā lauka ietekmē cāļu asinis kļūstot šķidrākas, uzlabojoties asinsrite un vielmaiņa. Tagad var pasmaidīt: cik naivi! Taču tolaik šādas publikācijas nezinošo sabiedrību tracināja un cilvēki iestājās elektrības atzinēju pusē.
Salasījušies rakstus, vairāki turīgie lauksaimnieki Zaļeniekos 1915. gadā ar steigu uzstādīja lokomobili, ar dzensiksnu darbināja nelielu ģeneratoru. Tā bija pirmā elektrostacija Jelgavas apriņķī, un lauksaimnieki ar to gribēja sasniegt augstas ražas, taču nekas neizdevās. Tad elektrību izmantoja tikai gaismai Zaļajā muižā.
Jelgava tiek pie «Görlitzer» turbīnas
1916. gadā Malkas (tagad Elektrības) ielā sāka darboties Jelgavas elektrostacija ar «Görlitzer» turbīnu. Pēc trim gadiem karā izdega pils, nodega reālskola, «Academia Petrina» un daudzas ēkas pilsētas centrā. Elektrostaciju, pēc dažu nostāstiem, no dedzināšanas izglābis atjautīgs kurinātājs, kas palaidis gaisā tvaika mutuļus un bēgot kliedzis, ka tūdaļ eksplodēs katli.
1919. gada nogalē pilsētas valde līdzās gāzes un ūdens nozarei izveidoja elektrības nozari un piedāvāja namsaimniekiem izmantot elektrību. Domnieki bija norūpējušies, ka turbīna ir ļoti «ēdelīga» un nav lietderīgi katras kilovatstundas ražošanai sadedzināt 2,5 kilogramus smalcinātu «riekstu» ogļu. Valde nolēma vienoties ar fabrikantu M.Grebneru par fabrikas elektrostacijas izmantošanu, bet «Görlitzer» iekārtas par iedarbināmām atzina slodzes maksimuma laikā.
Valde, divkāršojot elektrības maksu, par kilovatstundu noteica iekasēt divus rubļus. «Paušalabonentiem» (par elektrību maksāja pēc spuldzītēm) par katru kvēlspuldzes «sveces gaismu» ziemas mēnešos bija jāizdod 40 kapeiku, pavasarī un rudenī – 30, bet vasarā – 20 kapeiku.
Aizliedz privātās elektrības līnijas
1920. gadā Rūpniecības un Sakņudārza ielās tika ieguldīti piecu kilovoltu kabeļi, tādējādi noslēdzot pilsētas elektrotīkla apli (1.Vaļņu, Akadēmijas, Rūpniecības, Žagares, Sakņudārza, Lielā, Akadēmijas iela), un ģenerators strādāja ar pilnu jaudu. Valde risināja nopietnas sarunas par jaunas un jaudīgas pilsētas spēkstacijas celtniecību. Varasvīri bija pārliecināti, ka tā nesīs peļņu un pilsētai – labklājību. Izputējušās gāzes fabrikas (pašlaik Dienvidu elektrisko tīklu) teritorijā Malkas ielā tai atvēlēja 1,77 hektārus lielu platību.
1922. gadā samontēja «Lanz» tvaika lokomobili, uzstādīja
«Siemens-Schuckert» 160 kilovatu ģeneratoru, ierīkoja vadības pulti ar mērinstrumentiem. Kaimiņos palika un tika darbināta «Görlitzer» turbīna. 1928. gadā pilsētas stacijās kopējā ģenerējošā jauda tā laika mērvienībās bija 3360 kilovoltampēru. 1926. gadā pilsētā un piepilsētas zonā bija 213,8 km gaisvadu un kabeļu līniju, no tām 21,3 km bija piecu kilovoltu tīkls, 8,7 km – kabeļu līnijas.
Pilsētas valde līdz ar jauno staciju un elektrolīnijām aizliedza ierīkot privātās elektrības līnijas pilsētas ielās un elektrību pārdot. Mašīnu būvnieks J.Veinbergs vairs nevarēja celt līniju Dobeles un Lielajā ielā līdz Pāvila (tagad Slimnīcas) ielas stūrim, kur transporta ekspeditoram Purmalim bija zirgu staļļi.
Priekiem seko upuri
Abas Jelgavas elektrostacijas jaudas ziņā bija ievērības cienīgas. 1926. gadā to tīkliem bija pieslēgti 4283 patērētāji. 60 procentiem abonentu bija elektroenerģijas skaitītāji. Pārējie par elektrību maksāja pēc spuldzītēm. Vairāk nekā 1,4 miljoni Jelgavā patēriņam ģenerēto kilovatstundu veidoja 3,1 procentu no Latvijā saražotā. Rīga tolaik deva 82 procentus, Liepāja – 7,6, Daugavpils – 2,7 procentus.
Rīgā kilovatstundas elektroenerģijas ražošana izmaksāja
2,9 santīmus, Daugavpilī un Liepājā – attiecīgi 4,7 un 7,4. Savukārt Jelgavā izmaksas veidoja 6,4 santīmus. Tas bija par nepilniem diviem santīmiem vairāk salīdzinājumā ar izmaksām valstī. Pieplusējot realizācijas komercizdevumus, kilovatstunda maksāja nedaudz mazāk par desmit santīmiem.
Līdz ar elektrības priekiem pilsētā sākās arī nepatikšanas un parādījās pirmie upuri. Tā 1923. gadā gāja bojā «Brest un Jekabson» labības elevatora strādnieks, kas skāra trūkušo līnijas vadu. Ik pa laikam kādā pilsētas namā izcēlās pa ugunsgrēkam. Vainīga bija instalācijas vadu sliktā izolācija. Elektroietaises nereti tika izbūvētas nemākulīgi. Trūka arī vienotas prasības par to izbūvi, ekspluatāciju un remontu, bija tikai vispārēji norādījumi, ka elektrība ir bīstama.
Meklē jaunus patērētājus
Spēkstaciju priekšnieks Helmanis jau kopš 1923. gada uzstāja, lai pilsētas valde prasa aizdevumu jaunu turboģeneratoru iegādei un tvaika katlu piebūves celtniecībai. Domes priekšsēdētājam Krenģelim valdes vīru strīdus situācijas bijis grūti izšķirt. Bijušas pat reizes, kad krēsli zālē lūzuši – viena frakcija aizstāvējusi vienu, otra turējusies pie citas firmas ražojumiem. Bankas kredīts tomēr izkaulēts, un 1927. gadā valde slēgusi līgumu par Vācijas rūpnīcā «MAN» tapušās turbīnas iegādi.
Nākamā gada 25. janvāris vēsturē iegājis kā Jelgavas spēkstacijas dzimšanas diena. Vēl mēnesis pagāja dažādām pārbaudēm un citiem tehniskiem pasākumiem. Divdesmito gadu nogalē par godu energouzņēmuma izveidei Malkas iela Jelgavā pārdēvēta par Elektrības ielu.
Spēkstacijas pārbūve ar aizdevuma procentiem pilsētai bija izmaksājusi vairāk nekā 26 miljonus rubļu. Valdē atkal sākās strīdi, ka pie šādas «iekrišanas» vainojama namsaimnieku partija. Tā kā spēkstacijas noslogojums bija tikai 15 procentu, ar steigu sāka meklēt jaunus patērētājus. Tādējādi savu patēriņu palielināja pirmā Latvijas cukurfabrika, Hofa linu manufaktūra, Dumpja tūka fabrika, valsts dzelzceļa darbnīcas, Veinberga mašīnu fabrika, Grebnera vaska drānu un cepuru fabrika, kapakmeņu un pieminekļu darbnīca, čuguna lietuve un citi patērētāji. Vairāk tika apgaismotas ielas. Modē nāca gaismas reklāmas, izgaismoti veikalu skatlogi. Kaut nebija atmaksāts iepriekšējais kredīts, sāka projektēt spēkstacijas pārbūves otro kārtu. 1930. gada sākumā stacijā uzstādīja otru katlu.
Top elektrolīnijas laukos
Lai saimnieciskāk izmantotu spēkstaciju un ar elektrību apgādātu arī lauku patērētājus, pilsētas valde atbalstīja Sarkanā Krusta slimnīcas lūgumu dot elektrību Tērvetes Tuberkulozes sanatorijai. 1931. gadā tapa līnija. Nākamajā vasarā līnija tika izbūvēta līdz Kroņaucei, bet vēlāk – līdz Aucei un Dobelei. Sarkanais Krusts kā starpnieks elektrības piegādē elektroenerģiju saņēma, maksājot par kilovatstundu 13 santīmu, bet patērētājiem, arī elektriskās strāvas patērētāju biedrībām, to realizēja par 18 santīmiem.
Viena no pirmajām biedrībām bija «Spuldze» Zaļeniekos, kurā iestājās 61 biedrs no Zaļenieku, Jēkabnieku un Glūdas pagasta. Līdz 1936. gadam tā kopā ar V.Ošenieka firmu minētajos pagastos izbūvēja zemsprieguma līnijas un trīs transformatoru punktus. Sākumā elektrību saviem biedriem tā realizēja par 40 santīmiem, bet pēc kāda strīdiņa par «ādas dīrāšanu» – par 25. Tā par 10 santīmiem Jelgavā saražotā enerģija līdz nonākšanai pie patērētāja nesa krietnu peļņu starpniekiem, arī Zamuela Mauriņa vadītajai biedrībai «Spuldze».
1931. gada beigās Jelgavā bija 36,2 kilometri 5 kilovoltu kabeļu un gaisvadu līniju, 92,05 kilometri zemsprieguma līniju un 37 transformatoru apakšstacijas. 1932. gadā elektrostacija pilsētas budžetam deva 178 tūkstošus latu ienākumu (9 procentus no visiem ienākumiem). Arī Jelgavā patērētāji par elektrību maksāja 40 santīmu par kilovatstundu.
Laukos auga pieprasījums pēc elektrības – lūdza būvēt līnijas uz Bauskas un Elejas, uz Kalnciema un Tukuma pusi. Taču 1933. gadā pēc ugunsgrēka Tukumā sāka būvēt tikai Tukuma līniju, kuru oktobrī nodeva ekspluatācijā. Tās tiešo celtniecību vadīja Roberts Lemkins, kas savu karjeru sāka kā montiera māceklis, bet pēckara gados vadīja pilsētas elektrotīklu uzņēmumu.
Tukuma līnija kļuva par elektriķu acuraugu, un jebkurš bojājums bija nekavējoties jānovērš, jo tukumnieki līgumā bija iekļāvuši punktu, ka elektrības padeves pārtraukuma gadījumā, kas pārsniedz 24 stundas, par katru nākamo jāmaksā 120 latu sods.
Šīs līnijas izbūve atviegloja ceļu pie elektrības tās puses lauksaimniekiem. Ar skubu sāka celt transformatoru Līvbērzē, nedaudz vēlāk – Brakšķos un Sila-Gruntmaņos. 1934. gadā «gaismas balle» tika svinēta Bērzmuižas pagastā.
Līvbērze – «gaišākais» pagasts
«Gaismas balles» turīgajā Zemgalē bija diži notikumi, kad tika cepts un brūvēts, dzerts un dziedāts un trīs dienas svinēts.
Elektriķis bija prestiža profesija. Par godu tai agrākos un vēlākos gados sarīmēta ne viena vien kupleja, ko uzdziedāt saviesīgā reizē.
Elektrība smalka lieta,
Nav tā apaļa, ne cieta.
Ja kāds tausta to aiz ragiem,
Dabū krietni vien pa nagiem.
Strāva ir kā zelta teļš,
Lietderīgs ir viņas ceļš.
Volts, to minēt nebūs grēks,
Ir šīs strāvas dzinējspēks.
Ampērs jūt, ka nu ir slikti:
Tinumi par tieviem likti.
Viņam tikai spoles rūp,
Necieš, kad tās deg un kūp.
Pie elektrības gribēja tikt arī Lielplatones un Sesavas saimnieki. Taču Jelgavas mērs A.Stolčs bija spiests atteikt, norādot uz remonta nepieciešamību. Tas sāka satraukt arī pilsētas sabiedrību, bet visvairāk – stacijas tehnisko personālu. Tā uzstājības dēļ 1936. gadā spēkstacijā tika uzstādīta Zviedrijas firmas «Stal» vakuuma turbīna. Togad būvuzņēmējs un tirgotājs V.Ošenieks pieņēma pasūtījumu būvēt līniju uz Meiteni. Pie sprieguma tika arī Platones un Lielplatones turīgie saimnieki. Pēc trim gadiem realizēja Vircavas līnijas projektu un līnijas būvi uz Bausku.
Kopumā 1936. gadā lauksaimniecībā elektrību izmantoja maz. Rīgas apriņķī elektrificēti bija 10,8 procenti saimniecību. Jelgavas apriņķī elektrība bija 580 lauku sētām jeb 5,33 procentiem. 10 290 lauku saimniecībās apgaismošanai izmantoja petrolejas lampas. Lielākie elektrības izmantotāji bija Līvbērzes pagastā – 119 saimniecības jeb 30 procentu, Auru pagastā – 27,15 procenti, Bēnes pagastā – 21,11 procenti, Penkules un Šķibes pagastā – attiecīgi 17,3 un 13,6 procenti. Latvijā šajā laikā pie elektrības bija tikuši 2,35 procenti saimniecību.
Jauna ēra
Kopš 1936. gada ritēja Ķeguma hidroelektrostacijas būvdarbi. Viens no vadošajiem Ķeguma būvinženieriem bija Mārtiņš Robs no Vilces pagasta Upeniekiem. Līdz ar šīs stacijas nodošanu ekspluatācijā Jelgavas spēkstacijā darbus bija paredzēts pārtraukt, kaut arī elektrības ražošana un pārdošana par tā laika cenām pilsētas valdei bija ļoti ienesīgs rūpals. Gada peļņa sasniedza 100 tūkstošu latu.
1938. gada martā sakarā ar HES celtniecību Ministru kabinets pieņēma lēmumu par augstsprieguma līnijas būvi no Rīgas uz Jelgavu un apakšstacijas celtniecību Jelgavā. Zemi tai izvēlējās bijušās Viskaļu muižas teritorijā. Lai elektrību saņemtu pilsēta, elektrostacijas teritorijā bija jāizbūvē apakšstacija – slēgēka. 1939. gada 22.decembrī spēkā stājās likums par valsts elektrības uzņēmumu «Ķegums». Šī diena kļuva par valsts vienotas energosistēmas dibināšanas dienu. Bet «Ķegums» un tā pēctecis uzņēmums «Latvenergo» jau ir cita stāstījuma tēma.
Materiālu pēc Imanta Hercoga brošūras, konsultējoties ar vēsturnieci Inu Lastovecku
