Tāds neparasts gaišums nāca no Zaļenieku kultūras nama lielās zāles, kur kopā bija sanākuši rajona zemnieki.
Tāds neparasts gaišums nāca no Zaļenieku kultūras nama lielās zāles, kur kopā bija sanākuši rajona zemnieki. Iespējams, ka vainīga bija lielā lustra, taču vairāk gribas ticēt, ka tur jautās latviešu zemnieka gaišais spēks. Zemes kopēji bija sabraukuši un sanākuši, lai kopā nosvinētu Latvijas Republikas 81. un Jelgavas rajona Zemnieku apvienības
10. dzimšanas dienu.
– Valsts sākas ar pilsoņiem, un tie esam mēs, – teica zemnieku apvienības priekšsēdētājs Modris Jansons. – Es esmu lepns sacīt, ka nāku no Līčiem Jelgavas rajona Jaunsvirlaukā, Latvijā. Esmu lepns, ka savam dēlam varu teikt: es strādāju un ar savu darbu Latviju ceļu.
Nudien, par darba trūkumu mūsu zemnieks nevar žēloties, ja vien viņš ir praties neiedēstīt rokās kūtrumu un sirdī vienaldzību. Un tas gan nebija viegli. Jo, ak vai, kādi tik vēji nav pūtuši un ražu veldrē gāzuši. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tomēr Zemgales māls bijis pietiekami stingrs un Zemgales vīru spēks pietiekami liels, lai nekas tos abus nespētu šķirt.
Jau desmit gadu strādā, savējos vieno un jaunus biedrus piepulcina Jelgavas rajona Zemnieku apvienība – pirmā un tagad arī pati spēcīgākā un ietekmīgākā visā Latvijā. Viņsaules ceļos aizgājušā Heinriha Pavlovska un viņa cīņubiedru lolojums. Viņš vienoja rajona lauksaimniekus, veidoja apvienību, pārliecinādams, ka tikai kopā viņi būs spēks. Pēcāk nāca Vaclavs Šuķis un veda apvienības zemniekus pāri jūrai skandināvu kooperēšanās pieredzi studēt. Daudzkas mājupceļā aizskalojās, tomēr pats kodols palika, un dažādu interešu kooperatīvās apvienības tika izveidotas un veidojas vēl tagad. Viņu iesākto turpina un uz jaunām robežām zemniekus ved Modris Jansons. Zemnieku apvienība ir izaugusi plaša, tā kļūst aizvien stiprāka un gudrāka. Veterāni ap sevi velk jaunos un māca viņiem patriotisma jūtas, būt rupjiem graudiem, ko vējš nevar dzenāt. Jaunie nebaidās mīt jaunus ceļus, riskēt. Kā nu veicas, tā veicas. Vienu gan visi atzina: ja ne Rita Čigāne, tad, kas zina, vai maz tāda apvienība iznāktu. Šo realitāti bija uztvēris arī Baltijas Tranzītu bankas Jelgavas filiāles direktors Gunārs Segliņš.
– Sakām: rajona Zemnieku apvienība, domājam – Rita. Sakām: Rita, domājam – rajona Zemnieku apvienība, – viņš visiem par uzjautrinājumu teica, sveikdams lauksaimniekus gadadienā.
Skaļie aplausi liecināja, ka pārfrazētais atzinums saprasts pareizi un ir trāpīts desmitniekā. Jaukus apsveikuma un atzinības vārdus zemnieki dzirdēja arī no citiem apsveicējiem.
– Vissmagākie māli ir Zemgalē, visskaistākie lauki ir Zemgalē, visstiprākie vīri – arī Zemgalē, – sacīja Jānis Skulte no «Latgaranta», un viņam pievienojās vēl daudzi. Kā burvīga dāvana bija rajona kultūras darbinieču sarūpētie pašu un Mūzikas koledžas audzēkņu Daces Liepas un Jura Vizbuļa priekšnesumi.
Dzimšanas dienā – kā jau dzimšanas dienā – visi ēda, dzēra, dejoja, dziesmas klausījās un paši līdzi dungoja. Bet vairāk par visu viņi turējās pulciņos, sprieda, cits cita idejas ķēra. Jo tas nu ir skaidrs – Zemgales vīri vairs nebūs šķirami. Kopīgiem spēkiem viņi turēsies pie savas zemes un tiesībām un piespiedīs valdību ar to rēķināties. Jau šodien. Un rīt vēl vairāk.
Pavaicājiet vien, ko viņiem nozīmē rajona Zemnieku apvienība?
Andris Bitēns, zemnieku saimniecība «Viļumēni»:
– Ir trīs nozīmīgas lietas: dzelži, «piķis» un cilvēks. Zemnieku apvienība ir tā vieta, kur cilvēks stāv pāri gan dzelžiem, gan naudai. Attiecības tajā ir pareizi sakārtotas. Tas pievelk.
Līvija Zelle, zemnieku saimniecība «Sprīži»:
– Man prieku rada kopības izjūta, ko baudu Zemnieku apvienībā. Lai cik grūti kādreiz klājas, zinu – neesmu viena. Un dalīta bēda ir pusbēda. Un vēl – cenšos vecākus pārliecināt, lai nebaida jaunos prom no laukiem. Cik varēšu, tik turpināšu vienot zemnieku jauniešus.
Jānis Vecmanis, zemnieku saimniecība «Lāči»:
– Ahā! visvisādus labumus dod – mašīnas, kombainus. Ha-ha! Tas pa jokam. Morālais guvums te nav samērojams ne ar ko citu. Protams, apvienībā var gūt dažādu atbalstu, taču tas, ko dod kolēģis kolēģim, nudien ir neatsverams.
Vilnis Edvīns Bresis, zemnieks, kādreizējais lauksaimniecības ministrs, zemnieku kustības atjaunotājs Latvijā:
– Katram vadītājam savā mūžā ir jāpadara viens liels un labs darbs. Es esmu lepns, jo savu esmu izdarījis: Latvijas zemniecība ir atjaunota. Mēs izmantojām «perestroikas» doto iespēju un palīdzējām zemniekiem finansiāli – ar kredītiem, balstījām viņu materiāli tehnisko bāzi – ar tehniku, ceļiem, meliorāciju, kā arī devām neierobežotu tirgu. Šis komplekss radīja labu starta pozīciju. Par tālāko jau domas dalās. Teikšu tikai, ka pašlaik mēs importējam 40 procentu no pārtikas tirgus…
Es priecājos par zemnieku apvienību, jo mūsu vislielākā nelaime ir sadrumstalotība, mietpilsoniskā pieeja un nespēja vienoties. Nav zemniekiem vēl spēka, kas varētu uzsist dūri valdības galdā un pieprasīt to, kas pienākas. Ja tā turpināsies, Latvijā būs tikai naturālā zemniecība. Lai gan lauksaimniecība ir vienīgā nozare, ar kuru varam ieiet Eiropā. Uzskatu, ka mūsu zemnieki ir vēl snaudošs spēks. Bet modīsies!
Jānis Maļavkins, zemnieku saimniecībā «Vīnkalni»:
– Mēs ar kundzi Zigrīdu esam pilsētnieki, tādēļ Zemnieku apvienība ir vieta, kur varam gūt zināšanas saimniekošanā. Četrdesmit gadu nostrādājām mašīnbūves rūpnīcā, tad kundze mantoja zemi un tagad dzīvojam paši savā mājā un apsaimniekojam zemīti. Lai kaut ko darītu, tas ir jāmāk. Apvienībā mācāmies.
Alvis Zellis, no zemnieku saimniecības «Sprīži» jaunās paaudzes:
– Mēs dārzeņus audzējam, un es palīdzu. Protu braukt gan ar divdesmitpiecinieku, gan astoņdesmit otro un mazdrusciņ arī ar kāpurķēžu traktoru. Vedu bietes no lauka, kartupeļus, palīdzu sēt un visu citu, ko lielie paprasa. Kad izaugšu, mācīšos Lauksaimniecības universitātē un pēc tam būšu zemnieks. Es to zinu.
