Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības apņemšanos spert vēl radikālākus soļus, būtībā iestājoties par Saeimas pieņemto likumu izpildi, valdība uzņēmusi stoiciski.
Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības apņemšanos spert vēl radikālākus soļus, būtībā iestājoties par Saeimas pieņemto likumu izpildi, valdība uzņēmusi stoiciski. Naudas neesot un vairāk arī nebūšot. Kā televīzijas tiešraidē dzejiski izteicās «šķēlistu» «partboss» Gundars Bērziņš, «nauda kokos neaug». Skolotāju rīcība, atbalstot nedēļu ilga streika ideju, esot destruktīva. No tā mums būs mācīties, ka, pozīcijas politiķuprāt, jebkura rīcība, kas vērsta uz viņu pašu pieņemto likumu iedibināšanu praksē, vērtējama kā destruktīva.
Līdz šim dažādu arodbiedrību centieni aizstāvēt darba ņēmēju intereses un tiesības agrāk vai vēlāk noplakuši pret tā brīža valdītāju rutinēto demagoģiju vai nākotnē vērstiem solījumiem. Šoreiz, šķiet, vadzis ir tik pilns, ka tā lūšanu nespēs aizkavēt pat tāds varas būšanās slīpēts politiskais blēdis, kāds ir Andris Šķēle. Skolotājus vairs nespēj iežēlināt ekshibicionistiski demonstrētie valsts un valdības plikumi, kā arī nebeidzami atkārtotie pieņēmumi par šīs valdības cēlajām rūpēm iepretī to «citu», bijušo valdību solījumiem izglītības «problēmu» risināšanā.
Nav nekādu šaubu, ka skolotājiem izdosies piespiest valdību pildīt Izglītības likumu un panākt iecerēto algu paaugstinājumu. Ja vien nesašķobīsies arodbiedrības līderu griba. Līdzekļi skolotāju algu paaugstināšanai ir, jautājums tikai – vai politiskā elite ir ieinteresēta tos atrast. Viena no lielākajām naudas āderēm, kuru iespējams izmantot, ir valsts administratīvais rumpis, kas laikā, kad tiek sašaurināta vai paliek nemainīgi zema pedagogu, medicīnas darbinieku, zinātnieku utt. rocība, gadu no gada ir pampis un pašlaik ir tik uzblīdis, ka apgrūtināta tā normāla funkcionēšana un pat pārraudzīšana. Te nauda ne tikai aug uz kokiem, bet birst pat no gaisa. Šajās dienās publiskotie dati par «ziedojumiem» ministrijām (9 mēnešos 9 miljoni latu) prasīt prasās tikt izvērtētiem no Korupcijas novēršanas likuma aspekta. Uzņēmēju dāsni ziedotā nauda tērēta ministriju uzturēšanas izdevumu segšanai un pat ierēdņu algošanai. Vai ne tāpēc, ka no konkrētu ierēdņu lēmumiem ir atkarīgas konkrētu uzņēmēju «aktivitātes», citiem vārdiem, ziedojumi kā «oficiāli» kukuļi līdzās «neoficiālajiem»?
Kamēr pensionāru un skolotāju «optimizācija» rit pilnā sparā, ierēdņu un valsts administratīvo izdevumu «optimizācija» buksē. Jo ierēdnis ir valsts un politiskās elites galvenais (daudzgalvainākais) balsts. Gan uzticīgs kā vēlētājs, kas balsos tā vai citādi, bet nekādā gadījumā par kreisajiem, gan arī grozāms pēc «politiskās» nepieciešamības kā partijas biedrs vai neoficiāls atbalstītājs. Jo ierēdņa profesionalitātes galvenais kritērijs taču ir viņa politiskā pārliecība (paklausība), lai kā arī mūsu polittēvi necenstos apgalvot pretējo. Tādēļ arī ierēdņi ir neaizskarama kasta, kuru lētas popularitātes nolūkos var pabikstīt, bet ne aizskart. Kamēr pensionārs un pedagogs kā vērā ņemams balasts aprūpējams tikai priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Demisionējušās izglītības ministres S.Goldes vietā gatavs «lēkt» Tautas partijas partorgs G.Bērziņš. Šķēlesprāt, izglītības lietās tikpat zinošs kā finansēs ir arī finansu ministrs E.Krastiņš. Citiem vārdiem, kāda starpība, izglītību administrē lauksaimnieks vai sportists, iekšlietas – dakteris vai inženieris, bet sociālo sfēru – mūziķis vai slakteris. Figaro šurp, Figaro turp – kā partija sauks, tā biedrs atbalsos.
Ministru izvēlē profesionālo izglītību un pieredzi aizstāj «politiskā atbildība», ko partija uzņemas, deleģējot savu biedru kārtējā amatā. Sauklis «politiskā atbildība» kļuvis līdzīgs kārtējam ābolam, kas iekrīt pie ormaņa zirga (partijas) pēcpuses piestiprinātajā ādas maišelī. Zirgs tik iet, un āboli krājas. Kad maiss pilns, tos izgāž. Tad, kad tiek prasīta politiskā atbildība par iepriekšējās valdības solījumiem un pat par Saeimas agrāk pieņemto likumu izpildi, maisā veco ābolu nav un, viens otram pāri krītot, grab jauni.
