Atklājot plāksnes ar nacisma upuru vārdiem, Garo kalnu piemiņas vieta kļūst personiskāka.
Sniegainajā ceturtdienas pēcpusdienā Būriņu mežā Garajos kalnos, godinot 1942. gada 8. janvārī tur nošauto 443 slimnīcas «Ģintermuiža» pacientu piemiņu, tika atklātas četras plāksnes ar nogalināto vārdiem.
Citādi nekā brāļu kapos
Stāstot par plākšņu izveidošanas priekšvēsturi, ārstes Intas Čakstes krustdēls Viesturs Amats uzsver, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū pirms aiziešanas mūžībā muzeja «Ģintermuiža» veidotājs ārsts Arnolds Laksbergs novēlēja šo darbu turpināt kolēģei Intai Čakstei. Viņa, kas šai slimnīcai atdevusi visu savu darba mūžu no 1958. līdz 1992. gadam, muzeja pilnveidošanu uzņēmās ar lielu atbildību. Pētot arhīvu, I.Čakste noskaidroja 433 nogalināto vārdus (desmit slimnieku vārdi slimnīcai nebija zināmi). Ārstei radās ideja tos iekalt akmens piemiņas zīmē, jo padomju laikos sešdesmitajos gados masu slepkavības vietā uzstādītais tipveida piemineklis šo traģisko patiesību atklāj nepilnīgi. Uz tā ir uzraksts «Fašisma upuriem 1941–1945», kā arī Juliusa Fučika vārdi «Cilvēki, esiet modri!». Pēc tam, kad 2012. gadā jau mūžībā bija aizgājusi I.Čakste un viņas vīrs mākslinieks Valerijans Dadžāns, slimnīca «Ģintermuiža» sāka vākt naudu kolēģes idejas īstenošanai. Tomēr tās bija par maz. Taču, kad šiem ziedojumiem V.Amats pievienoja no krustvecākiem mantotos līdzekļus, ideja īstenojās. «Domāju, Inta Čakste aizsaulē šo veikumu vērtē atzinīgi. Ar plāksnēm atklājās cilvēki, ne vairs tikai matemātiskais nogalināto skaits,» piebilst V.Amats.
Akmeņkalis Guntis Pandars, kura darbnīcā izgatavoja plāksnes, teic, ka tām izvēlētais pelēkais zviedru granīts neuzkrītoši iekļaujas Garo kalnu ainavā. Nogalināto slimnieku vārdi sarakstīti garās neregulārās rindās, kas monumentu atšķir no karavīru brāļu kapiem.
Sašutums vērsās arī pret ārstiem
Traģēdija Garajos kalnos notika baigā laikā. Dažus mēnešus pirms tam mežā pie Zālītes ielas bija nogalināti divi tūkstoši Jelgavas ebreju. Tajā pašā laikā Pārlielupē un Pasta salā mira tūkstošiem krievu karagūstekņu. Pusgadu vēlāk pie Ērmiķu priedēm nogalināja čigānus. Ārsts Dāvids Bīskaps, kurš Otrā pasaules kara beigās emigrēja uz Rietumiem, 1961. gadā ASV izdotā grāmatā «Dzīves vējos», raksturojot tā laika gaisotni, rakstīja: «Ātri Jelgavā izplatījās ziņas par garā vājo slimnieku iznīcināšanu Strenčos, Rīgā un Daugavpilī. Neviens jau nevarēja paredzēt, cik plašus apmērus šī Mēdema akcija pieņems. To varbūt zināja tikai tuvākie viņa līdzgaitnieki, kuri klusēja. Pēc slimnieku nogalināšanas no Daugavpils Jelgavā ieradās agrākais Daugavpils vājprātīgo slimnīcas direktors. Viņš bija uzņēmies Ģintermuižas slimnīcas vadību. Ilgi nevajadzēja gaidīt, kad vienā naktī tika iznīcināti visi Ģintermuižas vājprātīgie iemītnieki, izņemot nelielu skaitu ārstējamo, kas tika saudzēti pēc sevišķas komisijas norādījumiem.» Jelgavnieku garastāvoklis pēc šīs masu slepkavības kļuvis drūms. Sevišķi liels sašutums bijis vērsts arī pret ārstiem, kuri nogalināto slimnieku tuviniekiem bija devuši cerības uz izārstēšanos.
Mēdems sasauca ārstu sapulci
«Acīmredzot sašutuma vilnis bija nokļuvis līdz vācu okupācijas laika vietvaldim Mēdemam, kādēļ viņš uzdeva sasaukt Jelgavas un tās apkārtnes ārstu sapulci. Tā sanāca Jelgavas pilsētas slimnīcas zālē, un uz to bija ieradušies ap 40 ārstu. Drīz ieradās Mēdems. Viņa runas saturs īsos vārdos bija šāds: karš ir iegājis izšķirošā stadijā, un kareivjiem trūkst uztura vielu. Sāpīgā jautājuma izšķiršanai tikai viens ceļš – jālikvidē tie, kuri tautai un valstij šinī brīdī ir par lieku nastu,» rakstīja D.Bīskaps. «Piedaloties jūsu pārstāvjiem, komisija izlēma likvidēt Ģintermuižas iemītniekus, kas jau arī izdarīts,» runas nobeigumā pirms sapulces atstāšanas teicis Mēdems. Iestājies dziļš klusums. Kā viens no vecajiem ārstiem D.Bīskaps lūdzis sapulces vadītāju atbildēt uz jautājumu, vai ir nogalināts arī agrākais Bauskas pilsētas ārsts Straume, kurš uzturējās veco cilvēku slimnīcā, bet «garā vājš nebija». Sapulces vadītājs atbildējis apstiprinoši. Vairāk jautājumu nav bijis. «Vai ir nozīme dienām un naktīm nīkt pie viena slimnieka gultas, kad tik viegli bez atbildības sajūtas var likvidēt tūkstošiem dzīvju būtņu. Un nesaukt šādu rīcību par «masu slepkavību», bet meklēt jaunu modernu apzīmējumu?» retoriski jautāja D.Bīskaps.
Meita pārdzīvoja, ka nebija pilngadīga
Jelgavniece Antra Skuja, kuras vecmāmiņa Berta Bikša bija starp nogalinātajiem slimniekiem, stāsta, ka kopā ar vecākiem Garo kalnu piemiņas vietu apmeklējusi jau bērnībā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tolaik uz turieni vedis bedrains meža ceļš, taču priedēs vēl varēja redzēt slepkavu ložu pēdas. «Padomju laikos par šo traģēdiju runāja klusināti. Tikai pēc atmodas iepazīstoties ar «Ģintermuižas» muzeju, viņa varēja izskatīt dokumentus, kas apstiprina vecmāmiņas bojāeju. «Māte visu dzīvi pārdzīvoja, ka tajā laikā viņa nebija pilngadīga un tādēļ pirms masu slepkavības nevarēja māti no slimnīcas izņemt. «Mātes nāves dienā man bija 17 gadi 10 mēneši un četras dienas,» dienasgrāmatā pierakstījusi A.Skujas māte Elvīra Ceplīte. Vecmāmiņa Berta ģimenei palikusi atmiņā kā liela rokdarbniece, šīs prasmes ir mantotas tālākajās paaudzēs. ◆
Cilvēcības likumu noliedzot, saņēma valsts prēmiju
19. gadsimta angļu zinātnieks Čarlzs Darvins uzsvēra, ka augu un dzīvnieku valsts pakļaujas dabiskās izlases likumam, saskaņā ar kuru izdzīvo stiprākais, bet vājākais vai sliktāk pielāgojies iet bojā. Sociālie darvinisti attiecināja šo teoriju arī uz cilvēci, dažas no šīm idejām pārņēma nacionālsociālisti.
19. gadsimta beigās Vācijā visai populārs kļuva uzskats, ka sabiedrība, gādādama par vājajiem, slimajiem un nepilnvērtīgajiem, pati esot atteikusies no cīņas par izdzīvošanu un deģenerējas. Tam vajadzēja pretoties ar zinātniski pamatotu izlasi, kas samazinātu vājo skaitu, toties uzlabotu un pavairotu gudros un stipros, par kādiem pirmkārt tika uzskatīti vācieši. Šādu ideju paudējs sociālajā politikā bija filozofs Vilhelms Šallmaiers, kura eseja ieguva pirmo godalgu valsts konkursā, ko 1900. gadā organizēja militārais lielrūpnieks Alfrēds Krups.
Savulaik Vācijā par bestselleru kļuva 1899. gadā izdotā Ernsta Hekela grāmata «Pasaules mīklas». Tajā viņš uzstāja, ka plaši jālieto nāves sodi, lai no iedzimtības ķēdes izsvītrotu noziedzniekus. Viņš iestājās arī par garīgi slimo nonāvēšanu ar ķimikāliju injekcijām vai elektrību. Vācijā parādījās uzskats, ka nav jāārstē arī bērnu slimības. Tādējādi izdzīvot ļaujot tikai stiprākajiem.
Arī latviešu folklorā ir stāsts par ragaviņām, ar ko vecus, nespēcīgus cilvēkus aizved uz mežu nonāvēšanai. Tas, protams, netiek darīts ar prieku, bet gan bada gados, kad visiem ģimenes locekļiem ēdiena nepietiek. Taču kādā stāstā šī vectēva aizvešana uz mežu izpaliek, jo piepeši viņš dod padomu, kā no salmu jumta var iegūt barības vielas, un tas ir glābjoši daudziem. Kādā citā stāstā, kur vectēvu ragavās uz mežu velk dēls un mazdēls, parādās ētiskais risinājums. Proti, tēvs grib vectēvu atstāt mežā ar visām ragavām. Taču tad mazdēls iebilst: «Bet, ja ragavas mežā paliks, kā tad es vēlāk tevi, tēv, uz mežu aizvedīšu?» Tēvs apdomājas un ved vectēvu atpakaļ mājās.
Taču patiesībā kristīgā, pozitīvā attieksmē pret vājāko un citādo, tostarp garīgajiem slimniekiem, attīstās zinātne, kultūra, māksla. ◆
No slimnīcas «Ģintermuiža» darbinieka Modra Putna un inženiera Viestura Amata apkopotajām piezīmēm
