Es 16. novembrī ar 5. autobusu braucu uz Mežciemu. Pulksten 11 tas pietur Centrālajā laukumā. Tur no autobusa vajadzēja izkāpt kādai invalīdei.
Es 16. novembrī ar 5. autobusu braucu uz Mežciemu. Pulksten 11 tas pietur Centrālajā laukumā. Tur no autobusa vajadzēja izkāpt kādai invalīdei. Taču transportlīdzeklis bija piestājis apmēram metru no paaugstinājuma apmales un sievietei ar diviem kruķiem kāpiens iznāca pārlieku zems. Domājat, ka šoferis viņai palīdzēja? Nekā, viņš vienā mierā noskatījās, kā invalīde mēģina tikt ārā no braucamā. Es palīdzēju un pēc tam šoferim aizrādīju. Jaunais cilvēks smējās man sejā.
Varētu jau nesūdzēties, taču šis nav pirmais gadījums, kad autobuss piebrauc neprecīzi, tādēļ grūti no tā izkāpt ir gan invalīdiem un veciem cilvēkiem, gan bērniem.
Un vēl – pirms kāda laiciņa pasažieri žēlojās, ka autobusiem aizmugurē nav norādīts maršruta numurs un braukt gribētājiem ir jāapdzen «busiņš», lai uzzinātu, kādā virzienā tas ies. Kādu brīdi lūgums tika ievērots, taču tagad pasažieru vēlmi izpilda vairs tikai retais. Vai tad tas ir tik grūti uzņēmumam, kura sūtība ir apkalpot pasažierus, patiešām tā arī darīt?
Aldis Balodis,
pensionēts skolotājs
