Valgundes saldējuma un augļu, dārzeņu un gaļas konservu ražošanas cehs, kas pastāv paju sabiedrības ietvaros, gandrīz pirms trim gadu desmitiem veidots ar itin apjomīgām ražošanas iespējām vairākās maiņās.
Valgundes saldējuma un augļu, dārzeņu un gaļas konservu ražošanas cehs, kas pastāv paju sabiedrības ietvaros, gandrīz pirms trim gadu desmitiem veidots ar itin apjomīgām ražošanas iespējām vairākās maiņās, vairākās brigādēs un spēcīgām tehnoloģiskām līnijām. Līdz ar pārmaiņām un no dažāda līmeņa tribīnēm sludinātās tirgus ekonomikas ieviešanu kādreizējie lielražotāji savus apjomus krietni vien sašaurinājuši un ražošanu piemērojuši patērētāju pieprasījumam. Tiesa, arī šobrīd 60 – 80 konservu cehā tapušie produkcijas veidi atzīstami par gana plašu piedāvājumu. Lai gan klāstu acīmredzot vajadzēs sašaurināt, jo šādi apjomi kļūst neizdevīgi. Izpaliekot tālredzīgai tautsaimniecības politikai, Latvijā ražošana jau kuro gadu nav izdevīga jeb, kā saka Valgundes vadītājs Vilnis Barovskis, – ar ražošanu var nodarboties antiņi vai patrioti. Analogu pārstrādātāju vidū labākā situācijā ir mājsaimniecības tipa ražotnes ar nelielu darbaspēku.
Valgunde, kā jebkurš ražotājs, šobrīd strādā atkarībā no realizācijas iespējām un pasūtījumu apmēriem, lieko produkciju noliktavās velti neuzglabājot. Šeit tapušie labumi galvenokārt nonāk pie Jelgavas un rajona, kā arī Rīgas un Jūrmalas patērētājiem. Saprotams, ka vairuma pirkšanas iespējas ir ierobežotas, ka stabilāks ir varbūt vienīgi dienišķās maizes noiets. Pašu ražojumi pie pirmās nepieciešamības precēm nepieder. V. Barovskis nevar iepriecināt arī zemniekus, kas zūdās par Valgundes apgriezieniem, – kamēr izpaliek stabilas realizācijas iespējas, nevar runāt par garantētiem līgumiem izejvielu iepirkšanas jomā.
Uzņēmuma vadītājs enerģiski cenšas nodrošināt produkcijas eksporta iespējas uz Kaļiņingradu, taču līdzšinējo vērtē piezemēti – kā ierobežotu apjomu pasākumu, kas «iziet pa nullēm», un atzīst, ka «uz Krieviju jāiet ražot, jo Latvijā nav atbilstošu priekšnoteikumu». Pēdējā prakse no mūsu līdzpilsoņu puses, starp citu, jau tiek piekopta. Arī tuvākajā nākotnē nav pamata gaidīt, ka attiecības attīstīsies labvēlības gaisotnē, lai ekonomiskā sadarbība noritētu bez šķēršļiem, jo runām no augstāko valsts amatpersonu puses reāli darbi joprojām neseko. Vai tiešām neviens nesaprot, ka, nonākot mums būtiskākajā tirgū, varētu iekustināt arī pārējos ražotāju ķēdītē iesaistītos posmus. Bet pagaidām esam tur, kur esam. Gaužamies par to, ka lietuvieši piegādā lētākus produktus. Kad tas tika atļauts, pie mums nebija ne nopietnas izpētes, ne «biznesa plāna», par ko saviem ierindas pavalstniekiem mūždien atgādināja ekspremjers Šķēle. Bet nav aiz kalniem laiki, kad Lietuvā audzēto gurķu un tomātu vietā nāks pārstrādāta produkcija. Protams, lētāka. Kāpēc mūsu produkcijai cenu ziņā nākas zaudēt konkurences cīņu? V. Barovskis kā vienu no iemesliem min nepamatoti lielo elektroenerģijas cenu – pat laikā, kad to saražo vietējie HES un enerģija iznāk lētāka, patērētājs to nejūt, starpība nonāk monopola rīcībā. Arī akcīzes nodokli palielinot, valstsvīri domājuši tikai par budžeta saglābšanu, nevis izmaksu samazināšanu. Ko gan līdz runas par konkurenci, ja reāli Lietuvā izmaksas ir zemākas par 30 procentiem, Igaunijā – 15 procentiem. Taču tās ir tikai ražotāju domas, valsts līmenī nopietnas iemeslu analīzes vienkārši nav, tāpat kā vienotas tautsaimniecības vadības.
Par spīti pesimistiskajām notīm, par krahu Valgundē nevar runāt. Joprojām tiek domāts gan jauniem produkcijas veidiem, meklētas papildu realizācijas iespējas, kaut aktīvā darba sezona, kas ilgst no maija līdz novembrim, šobrīd tuvojas izskaņai. Sagatavota pēdējā aroniju sula, kam pasūtījums nodrošināts. Ik palaikam un atkarībā no vajadzības tiek papildināti gaļas konservu krājumi, kas turpināsies arī ziemā. Saldējuma cehs jau septembrī ikdienas darbu nomainījis uz strādāšanu divas, pēc tam vienu dienu nedēļā. Ražošana no trim našķa tonnām dienā vasarā šobrīd atbilstoši gadalaikam nepārsniedz analogu apjomu nedēļā. Tiek ražotas gan vafeļu glāzītes, gan no izklājamā veidā pasūtītajām sagatavēm taisīts iepakojums, lai maksimāli noslogotu katru strādājošo un ar minimālu darbaspēku nodrošinātu pasūtījumu izpildi. Saldējuma cehā tādējādi nodarbināti 16 strādājošie, apkalpojošo personālu ieskaitot, konservu cehā – 18. Pavisam ražotnē aktīvi nodarbināts kāds pussimts cilvēku. Strādājošo noskaņojums, kā jebkurā ražotnē, pirmām kārtām atkarīgs no darba ritma stabilitātes. Svārstības automātiski nozīmē arī zemāku atalgojumu. «Cilvēks ir gandarīts, ja viņš var ne tikai eksistēt, bet normāli dzīvot,» saka saldējuma ceha vadītājs Staņislavs Mežals. Diemžēl, kad sezona beigusies, strādājošajiem vairāk iznāk tikai eksistēšana, jo naudas iekrāšana ir problemātiska lieta. V. Mežala vadītajam ceham peļņas laiki beigušies līdz ar krāsainās ārzemju produkcijas ieplūšanu. Pilnībā kā tirgus sastāvdaļu nenoliedzot dažādās esences, kas uzlabo garšu, un krāsvielas, valgundieši pagaidām iztiek bez ķīmiskām piedevām. To vietā tiek izmantota konservu ceha augļu produkcija. Šobrīd patērētājs gan vairāk atgriežas pie pašu produkcijas, taču tas apjomus tik būtiski neietekmē, jo audzis arī vietējo ražotāju skaits. Un nav vairs kā kādreiz, kad kolēģi no līdzīga profila ražotnēm ik palaikam brauca pieredzes apmaiņā. Konkurences apstākļos ražotāji pat skolēnu grupas uzņem nelabprāt. Domu apmaiņa iespējama vienīgi, pateicoties kādreizējiem studiju biedriem un kolēģiem. Ne jau tās labākās konkurences pēdas saldējuma «Dzērvenīte» laikos uz savas ādas izbaudījuši arī valgundieši – pēc ražošanas pusgada, kas devis peļņu, saradušās analogas «Dzērvenītes» un no peļņas vairs nav bijis ne miņas. Tolaik visu informāciju par katru jauno produkcijas veidu, receptūru ieskaitot, vajadzējis vest uz Rīgu. Šobrīd uzņēmumam ir savs standarts un jaunas produkcijas ieviešana ir pašu ziņā. Piemēram, ābolu pārbagātības gadā būtu grēks atteikties no lētās izejvielas un maiznieku un konditoru vidū nemēģināt noorganizēt marmelādes noietu. Salīdzinājumā ar ievārījumiem tā cepšanas izstrādājumiem ir vairāk piemērota. Apzīmējums «pašu ziņā» gan nenozīmē atlaižu pieļaušanu, jo noteicošās ir pircēja prasības, kas nav mazas. To ievērošanai pedantiski seko vietējā laboratorija. Ar izejvielu piegādātājiem, sevišķi gaļas konserviem un saldējumam domāto, galvenokārt tiek veikts individuāls darbs. Pienu piegādā Vircavas pagasta zemnieks Jānis Birkerts, kura fermā «Dālderi» ir 140 piena devējas, kuru produkciju Valgundē uzskata par ļoti kvalitatīvu. Gaļas piegādātāju vidū gan nav viena stabila, cenas un produkcijas kvalitātes ziņā apmierinoša partnera. Iespējams, to varētu sameklēt licencēto kautuvju vidū. Ar dārzeņu audzētājiem līgumi gan tiek slēgti, taču šinī jomā vajadzīgas korekcijas, lai apmierinātas būtu abas puses. Šoruden, nespējot pieņemt visus gurķus, ražotāji audzētājiem konservēšanu mājas vajadzībām piedāvājuši veikt cehā, naudas vietā norēķinoties ar dārzeņiem. Savukārt no lauksaimniekiem dzirdētie pārmetumi par lietuviešu dārzeņu izmantošanu neatbilst patiesībai – pagaidām Valgundi, kā uzsver konservu ceha vadītāja Inta Ragucka, šajā grēkā nevar vainot. Par turpmāko gan neko nevar zināt – katram taču visvairāk rūp savs krekls.
