Kanādā ir lauku nostūri – un jo tālāk uz ziemeļiem, jo tādu nostūru ir vairāk –, kuros tradicionālajās lauksaimniecības nozarēs maz ko var panākt.
Kanādā ir lauku nostūri – un jo tālāk uz ziemeļiem, jo tādu nostūru ir vairāk –, kuros tradicionālajās lauksaimniecības nozarēs maz ko var panākt. Tur ir sliktākas augsnes, kalni, akmeņi, lielāks attālums līdz pircējiem. Tas liek tur mītošiem fermeriem būt apsviedīgākiem un gudrākiem, saimniekot īpaši taupīgi vai arī meklēt citu, piemērotāku nodarbošanos.
«Northlea» fermā runājām ar tēvu – jaunu vīrieti – un dēlu – pavisam mazu puisīti. Abi bija enerģijas un spēka pilni. Apkārtnē ir ļoti grūti savākt lopbarību slaucamo govju ganāmpulkam, tādēļ fermai draudēja bankrots. Jaunsaimnieks izpētīja, ka Ziemeļamerikā kopumā no Eiropas ieved 40 miljonu mārciņu aitu siera, ko apēd ieceļotāji no Dienvideiropas. To skaits turpina palielināties, turklāt viņi labprāt uzturā lieto arī aitu piena biezpienu «Rikuda». Un «Northlea» fermas saimnieks pārdeva govis, piena realizācijas kvotu (tā maksā 15 000 Kanādas dolāru, kas atbilst apmēram vienas govs gada izslaukumam, – tā es to sapratu – M.J.).
Par saņemto naudu viņš iegādājās tīrasiņu Austrumfrīzijas aitas. Draugi aizdeva naudu (nevis banka, lai gan ilgtermiņa kredīts maksā 3 – 4 procentus) un turpat fermā pielāgotā, vienkāršā angārā tika ierīkota arī siernīca. Nedaudz tika pārveidota slaukšanas zāle, un tagad «Alfa–Laval» iekārtā slauc 160 aitu stundā. Rekonstrukcijai saimnieks iztērējis
200 000 Kanādas dolāru.
Aitas ganās tuvējās ganībās. Uz slaukšanu tās nāk, kad saimnieks pasauc, jo zina, ka tiks cienātas ar placinātiem miežu graudiem un nepieciešamajām piedevām. Saimniekam palīdz viens strādnieks. Viņi paši baro, paši slauc, paši barību gādā. Ganībām apkārt stiepjas septiņkārtu elektriskā gana nožogojums, jo savāds zvērs – koijota un vilka sajaucenis – apdraud dižciltīgo ganāmpulku.
Lai aitām būtu pajumte ziemā, fermeris uzcēlis ļoti vieglus metāla loku angārus, kas pārvilkti ar mazliet caurspīdīgu sintētisku audumu un izklāti ar salmiem, ko pēc vajadzības nomaina.
Fermai pieder 140 hektāru akmenāja un ciedrāja ganību un vēl 140 hektāru mazliet labākas zemes ir nomā. No tām pārtiek 750 slaucamo un 250 jauno šā gada aitiņu. Saimnieka tuvākais mērķis ir 1000 slaucamu aitu. No vienas sprogaines gadā izslauc 300 litru piena un divos metienos caurmērā iegūst pusotru jēru.
Aitas piens satur tikai pusi no govs piena proteīna, un sierotavā to iepērk par 52 santīmiem litrā. Siernīcas darbu vada pats fermas saimnieks, un tur strādā vēl divi cilvēki, kas dienā var pārstrādāt 2000 litru piena un izgatavot 400 kilogramu siera. Taču piena vēl nepietiek, lai gan to piegādā vēl 12 mazāku aitu fermu no tuvākās apkaimes.
Aitu siers veikalā maksā astoņus latus kilogramā, bet siernīca to pārdod par 5,60 latiem. No 1000 litriem aitu piena iegūst 200 kilogramu dažādu nosaukumu šķirņu siera. Tas, ar ko fermā cienāja mūs, bija necerēti garšīgs, bez jebkādām aizdomīgām piegaršām.
Aitu vilnu pārstrādātāji reizēm pērk – par 80 santīmiem kilogramā –, bet strādniekam par cirpšanu jāsamaksā 1,20 latu… Šīs fermas saimnieks ir nolēmis ierīkot savu filca kārstuvi, lai no citur nevajadzīgās vilnas gatavotu oriģinālus iesaiņojuma maisiņus pašu ražotajam sieram. Pašlaik tas iekausēts plastikātā un ir tālu no tirgotāja iesaiņojuma ideāla.
Tas ir viens varens saimnieks, un viņam veiksies!
