Esmu māte, kuras bērns jau gadu un trīs mēnešus ir paralizēts. Pēc ķīmijas terapijas kursa pašlaik viņš ir mājās. Kaut arī ārsti domā citādi, es ceru, ka viņš dzīvos un staigās.
Esmu māte, kuras bērns jau gadu un trīs mēnešus ir paralizēts. Pēc ķīmijas terapijas kursa pašlaik viņš ir mājās. Kaut arī ārsti domā citādi, es ceru, ka viņš dzīvos un staigās. Tādēļ arī centos panākt rehabilitāciju.
Vasaras sākumā Jelgavas Bērnu poliklīnikas mediķi atteicās viņu nosūtīt uz rehabilitācijas centru «Vaivari», jo uz turieni onkoloģiski slimos nesūta. Tomēr Rīgas ārsti viņam piešķīra vietu «Vaivaros». Par to liels paldies Jelgavas sociālās aprūpes darbiniecei Irinai Bončukai. Viņa spēja iejusties mūsu situācijā un centās palīdzēt.
Problēma radās citur – ceļazīmi mums iedeva piektdien, bet «Vaivaros» bija jāierodas pirmdien, maksa par divām nedēļām – 89,74 lati. Es nestrādāju jau gadu un trīs mēnešus, kur tādu naudu ņemt? Irina Bončuka panāca, ka uz «Vaivariem» varam braukt mēnesi vēlāk. Liels paldies «Tonusa» darbiniekam Jānim Ozoliņam: viņš rada iespēju daļēji samaksāt par bērna ceļazīmi uz rehabilitācijas centru.
Kaut vairāk būtu tādu cilvēku un mazāk slimu bērnu!
