Annika Andersone dizainējusi visus «Benefices» tērpus un piedalījusies arī to tapšanā.
Katrs, kurš redzējis kādu no mūsdienu deju studijas «Benefice» priekšnesumiem, būs ievērojis arī krāšņos tērpus, kas darināti īpaši katrai dejai. Arī šobrīd tiek šūti jauni tērpi. «Benefices» vadītāja Annika Andersone stāsta, ka arī pašlaik darbs dzen darbu. Dejotāji gatavojas ledus skulptūru festivālam, pēc tam martā paredzēts liels deju studijas koncerts, bet vēlāk – dalība Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.
Deju centra «Cukurfabrika» noliktavā atrodas ap 5000 tērpu vienību, stāsta A.Andersone. «Benefices» tērpus viņa dizainē pati. Radīšanas procesā palīdz arī interese par šūšanu un attiecīgās izglītības iegūšana. Stāstot par iedvesmas avotiem, A.Andersone teic, ka piekrīt reiz dzirdētai domai, ka viss ir tepat apkārt, atliek vien paņemt. «Viss ir salikts plauktiņos, ir tikai jāpieiet un jāpaņem. Un paņem tie, kam tas ir vajadzīgs, tāpēc es nevaru paņemt matemātikas formulas, jo man ir paredzēts kas cits,» atzīst Annika.
Tērps stāsta
«Kad es izdomāju deju, rodas kombinācija – mūzika, kustība, tērps. Esmu pateicīga, ka Dieviņš man ir devis arī spēju radīt tērpus, jo es redzu, ko gribu panākt kopumā.» Spēja saskatīt kopainu ir liela priekšrocība, jo, uzticot tērpu radīšanu māksliniekam, var gadīties, ka viņš tērpā neieliks dejas dvēseli. A.Andersone atzīst – no otras puses, neuzticēšanās otram sagādā grūtības. Tad pašam jādara vairāk. Piemēram, viņa kopā ar šuvēju brauc uz Viļņu iegādāties audumus un arī pārdzīvo, ja neizdodas atrast cerēto. Tad nākas samierināties ar to, kas patīk mazliet mazāk. Viļņā jelgavniekus jau pazīst, un arī viņi zina, kur vajadzīgais meklējams. «Lai kā es gribētu atbalstīt Latvijas uzņēmējus, ļoti reti iegādājos audumus pie mums, jo tas ir divreiz dārgāk,» stāsta Annika. Tā šobrīd tiek šūti melni ēnas tērpi, kur uz vienu cilvēku nepieciešami četri metri auduma. Latvijā audums ar atlaidi veikalā maksā 20 eiro, bet Viļņas tirgū to iespējams sarunāt par nepilniem sešiem eiro – starpība ir ievērojama. Šogad «beneficieši» sākuši pasūtīt nepieciešamos apavus un daļu apģērbu arī internetā.
A.Andersone atzīst, ka tērps var arī nomākt deju. 1999. gadā, kad tikko sākusi vadīt «Benefici», radās doma par sniegavīru tērpiem. Pati tērpiem šuvusi pogas, un tie pārspējuši bērnu sniegumu. Paredzot visiem vienādus tērpus, toreiz arī pirmo reizi nācies saskarties ar vecāku pretestību: «Vecāki bieži nesaprot, kāpēc atkal vajag jaunus tērpus. Taču mūsdienu deja nes stāstu, režiju, horeogrāfiju, tāpēc ir būtiski, kas mugurā.» Tādēļ tad, kad cilvēki izsaka vēlmi noīrēt vienkāršus melnus svārciņus, «Beneficei» nav ko piedāvāt, jo tikai retu reizi atrodams kaut kas vienkāršs. A.Andersone teic, ka piedāvāto iespēju īrēt koncertu tērpus izmanto dažādas organizācijas un arī bērnudārzi, sevišķi Ziemassvētku laikā.
Labais jāredz visiem
Ar saviem krāsainajiem tērpiem «Benefice» uzstājusies ne vien Latvijā, bet arī izbraukājusi ārzemes. Kādreiz braukts tālāk – uz Meksiku, Maķedoniju –, tagad koncerti biežāk notiek tuvējās valstīs: Lietuvā, Igaunijā, Polijā. Kā vienus no vistitulētākajiem A.Andersone min Skudru dejas tērpus, kas vēlāk bija redzami mūsdienu dejas izrādē «Skudras nepadodas». Toreiz uz deju laukuma atradās 500 skudru. Šī deja visos konkursos ieguvusi pirmo godalgu. Lielu atzinību saņēmis arī Āmuru dejas tērps, kurš savulaik «Koru karos» bija redzams arī Jelgavas Tirkīzzilā kora priekšnesumā. Koris izmantojis arī drosmīgos tērpus ar lielām krūtīm un dibeniem. «No mūsu sadarbības ieguvējas ir abas puses, bet domāju, ka no manis viņi iemācījās uzdrīkstēties būt citādiem, nebaidīties,» atklāj A.Andersone. Savukārt par trakākajiem tērpiem viņa sauc pūkainus kažokus, kas pērn vilkti, uzstājoties ledus skulptūru festivālā.
Kolektīvi visā Latvijā pašlaik šuj A.Andersones radītās Odu dejas tērpus un gatavo maskas, lai vasarā dziesmu un deju svētkos Ķīpsalā 500 bērnu izpildījumā deju un tērpus parādītu visai Latvijai. Šogad pirmo reizi deju svētkos iekļauta mūsdienu deja. Ir noskaidroti 2000 Latvijas labākie dejotāji, tai skaitā no «Benefices» un «Intrigas», kuri piedalīsies uzvedumā. Turklāt svētku repertuārā iekļautas arī vismaz piecas A.Andersones dejas, par ko viņai liels prieks.
Turpretī ļoti skumji Annikai ir par to, ka režisores Edītes Ābeltiņas, kuru viņa vērtē ļoti augstu un kurai ir pateicīga par iespēju strādāt kopā, deju svētku uzvedumā nav iekļauta «Benefices» Matu deja. Tā konkursā izpelnījās visaugstāko atzīmi, taču īsti neiekļaujas režisores iecerētajā stāstā. Tomēr Annika cer, ka deju izdosies parādīt kādā citā no svētku koncertiem. «Matu deja mums bijusi emocionāli ļoti veiksmīga. Es iedomājos – ja to dejotu kaut vai 500 meiteņu, tās būtu tādas sajūtas! Un visi ārzemnieki saņemtu mūsu, latviešu, stāstu, zīmes, valodu, emocijas, ko mēs parādītu caur mūsdienu deju.» A.Andersone teic, ka bieži nākas saskarties ar to, ka ap 300 bērnu un jauniešu «Benefices» kolektīvs nevar aizbraukt uz Rīgu un parādīt savu veikumu, jo tam ir nepieciešami lieli izdevumi. «Tāpēc, ja mēs Jelgavā radām deju un tā ir laba, tad tā jāparāda arī citur. Nevis tāpēc, lai mūs paslavētu, bet lai cilvēki gūtu tādu emocionālu baudījumu, ko dod bērni, kuri tic pašu nestajam vēstījumam,» pārliecināta kolektīva vadītāja. Matu deja tiek dejota garās zaļas krāsas kleitās, uz kurām A.Andersone pati kādā nedēļas nogalē uzkrāsojusi latviešu rakstu zīmes, tā pievienojot savu aizsardzību, kam ļoti tic.
Noliktavā valda kārtība
Jau ilgāku laiku «Benefice» vecos tērpus, kuri vairs nav nepieciešami, atdod, piemēram, bērnudārziem. «Ik pa brīdim atdodam tērpus, jo mums nepatīk apaugt ar mantām,» stāsta A.Andersone. Arī šonedēļ daudzi tērpi atradīs sev jaunas mājas. Kaut «Benefices» tērpus iespējams izīrēt, ne visi to var atļauties. Arī tāpēc kolektīvam nevajadzīgie tiek atdāvināti.
Izrādot tērpu noliktavu, Annika stāsta, ka ir ieviesusi noteiktu sistēmu, lai viss būtu pārskatāms un saprotams. Ap 2003. gadu saradies tik daudz tērpu, ka brīdī, kad katrs dejotājs pēc koncerta atnesis savējo, bijušas problēmas ieviest kārtību. Tad viņa nolēmusi, ka jābūt sistēmai un katram tērpam būs savs pakaramais. Visiem «Benefices» dejotājam ir piešķirts savs numurs, kuru bērni atceras. Numurs ierakstīts arī attiecīgā tērpa iekšpusē, līdz ar to tajos nav nepieciešams ierakstīt vārdus. Kārtība iemācīta arī meitenēm, kuras, strādājot ar tērpiem, «Beneficē» guvušas pirmo darba pieredzi un vēlāk par to teikušas paldies.
Tā kā A.Andersone pati piedalījusies ikviena tērpa tapšanā, jo īpaši smags bijis posms, kad, savulaik atstājot «Jundu», no «Benefices» tērpiem gandrīz nācās šķirties. «Tobrīd es ļoti pārdzīvoju, jo katram tērpam esmu pielikusi savu roku – šuvusi maliņas, podziņas. Mans bērns saka, ka es brīvdienās mājās to vien daru, kā griežu, līmēju. Bet tā ir mana pasaule, mana dvēsele un darbs. Tai brīdī es sapratu – ja man atņemtu tērpus, es aizbrauktu strādāt uz Meksiku, kur man piedāvāja darbu. Mani dejotāji, tērpi un studija man ir viss,» tā A.Andersone. ◆
