Katastrofā 1969. gadā 41 cilvēka nāvē vainoja divus tehniskos speciālistus, kurus netiesāja bargi.
Tālas atmiņas un tomēr nerimstoša smeldze par cilvēkiem, kuri gāja bojā 1969. gada 12. janvāra svētdienas rītā gāzes sprādzienā daudzdzīvokļu mājā Raiņa ielā 9, pirmdienas vakarā uz piemiņas brīdi pulcējas agrākos kaimiņus, kolēģus un tuviniekus. Pasākuma dalībniekus vienoja doma, ka notikušo nedrīkst nodot aizmirstībai, jo tad ir mazāk iespējams, ka līdzīgas nelaimes var atkārtoties.
Pēc aizpērn veiktās mājas renovācijas uz Raiņa ielas 9. nama sienas vairs nav redzama liktenīgā ķieģeļu mūra šuve, kas izveidojās pēc tam, kad nams pēc katastrofas tika atjaunots agrākajā izskatā. Sprādzienā kā ar nazi tika nogriezta mājas daļa ar 15 pilnīgi un pieciem daļēji iznīcinātiem dzīvokļiem. No 50 zem drupām palikušajiem izglāba tikai deviņus.
Bez celtņa nevarēja sākt glābt
Mājā pārsvarā dzīvoja Latvijas Lauksaimniecības universitātes (tolaik Lauksaimniecības akadēmijas) darbinieki. Šīs ēkas būvniecības tehniskais uzraugs un arī toreizējais mājas iedzīvotājs Valdis Āboliņš atzīst, ka izglābto varēja būt vairāk, ja glābēju rīcībā tūlīt būtu celtņi, ar kuru palīdzību nekavējoties būtu iespējams atbrīvot katastrofas vietu no drupām. Taču tie nelaimes vietā ieradās tikai pēc divām stundām (vēl ilgāka pietiekami jaudīgu celtņu gaidīšana iznāca, arī sabrūkot lielveikalam Zolitūdē 2013. gada 21. novembrī). Līdz tam studenti un arī padomju karavīri drupas novāca ar rokām. «Divdesmit grādu salā karavīriem sākumā pat nebija cimdu,» stāsta V.Āboliņš. Viņš piebilst, ka savukārt Jelgavas ugunsdzēsēju ekipējumā tolaik vēl nebija skābekļa masku. Tādēļ arī viņi nespēja darboties sadūmotajās drupās, kur vēl turpinājās gāzes degšana. V.Āboliņš uzskata, ka pēdējā brīdī pirms katastrofas cilvēku bojāeju varēja novērst divi gāzes avārijas dienesta darbinieki, kas stiprās gāzes smakas dēļ tika izsaukti uz Raiņa ielas 9. namu. Taču pieredzes trūkuma dēļ viņi vispirms mēģināja atrast gāzes noplūdes avotu un necēla trauksmi, lai evakuētu no mājas cilvēkus. «Tolaik vēl ne speciālistiem, ne arī mums, akadēmijas darbiniekiem, nebija jausmas, kāds spēks var būt dabasgāzes radītajam sprādzienam,» saka V.Āboliņš.
Centās viltot pierādījumus
Pēc katastrofas, nekavējoties meklējot tās cēloni, trijās dienās atraktas pazemes komunikācijas un noskaidrots, ka gāze noplūda no plīsuma cauruļvadā uz Raiņa ielas tieši pretī 9. mājai. Savukārt šo plīsumu izraisīja pienācīgi no ūdens neiztīrītā un sasalušā gāzes kondensāta atvada kapes vibrācija, ko radīja ielas satiksme.
«Lietišķais pierādījums – gāzesvada un kondensāta atvada plīsušais savienojums tika izgriezts no caurules un kādu laiku stāvēja Jelgavas pilsētas prokuratūras koridorā pie prokurora Jāņa Pāžes kabineta durvīm. Pēkšņi tas pazuda un pēc brīža atradās ar svaigu metinājuma šuvi plīsuma vietā. Gāziniekiem «svila aste»,» rūgti pasmaida V.Āboliņš. Viņš neatminas, ka pēc traģēdijas arī sabiedrībā, cik tas iespējams padomju apspiestības laikos, būtu spriests par vainīgajiem. «Kad dažus gadus pirms tam tika iztiesāta pilsētas galvenā arhitekta Ādolfa Krūmiņa slepkavība, tiesā klausītāju bija daudz vairāk,» nosaka V.Āboliņš.
Gāze kļuvusi sausāka
Inženieris V.Āboliņš uzsver, ka pēc šīs katastrofas visā Padomju Savienībā un, iespējams, pat plašākā pasaulē mainījās būvnormatīvi. Proti, gāzesvadus vairs neievadīja māju pagrabos, bet virszemē. Tādējādi tika novērsts, ka vada bojājuma gadījumā ziemā, kad zemes virskārta sasalusi, gāze, spiežoties gar vadu pa nesasalušo smilti, varētu ieplūst pagrabā vai kādā citā slēgtā telpā. Praksē pierādījās, ka gāzesvadiem nav vajadzīgs tik daudz kondensāta atvadu, kā uzskatīts gazifikācijas sākuma gados. Uzņēmuma «Latvijas gāze» Jelgavas iecirkņa priekšnieks Uldis Auniņš piebilst, ka mūsdienās no Inčukalna krātuves saņemtā gāze ir speciāli sausināta, tādējādi gāzesvadi kļuvuši vienkāršāki un drošāki.
Atgādinājumam derētu plāksne
1969. gada augustā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā tiesa par krimināli sodāmiem atzina divas personas – Jelgavas gāzes saimniecības montāžas un ekspluatācijas kantora vecāko meistaru un galveno inženieri. Pirmajam piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, otrajam – labošanas darbus savā darbavietā, gadu ieturot 10 procentus no algas.
Piemiņas brīža dalībnieki runāja, ka vajadzētu pašiem savākt naudu, lai pie Raiņa ielas 9. nama atklātu plāksni, kas atgādinātu par šo traģēdiju. «Nereti ir gadījies redzēt, kad dažkārt pat sveši cilvēki šeit pienāk un piemin notikušo,» sacīja mājas iedzīvotāja skolotāja Ilga Ziemele. ◆
