1830. gada jūlijā revolūcija pārņēma Franciju, Burbonu dinastija tika gāzta un tās vietā nāca Orleānas dinastijas pārstāvis Luijs Filips. Valstī tika atjaunota konstitūcija un vēlēts parlaments.
1830. gada jūlijā revolūcija pārņēma Franciju, Burbonu dinastija tika gāzta un tās vietā nāca Orleānas dinastijas pārstāvis Luijs Filips. Valstī tika atjaunota konstitūcija un vēlēts parlaments. Tomēr «jūlija monarhija» deva ļoti ierobežotu demokrātiju: vēlēšanu tiesības noteica mantas cenzs, un tās piederēja tikai diviem procentiem Francijas iedzīvotāju. Valsti pārvaldīja maza saujiņa aristokrātijas, lielburžuāzijas un milzīga armija pērkamu un zaglīgu ierēdņu – to skaits 18 gados bija palielinājies par 35 tūkstošiem. Vācu dzejnieks par tā laika Franciju rakstīja: «Klausoties zelta šķindoņā (..), var dzirdēt arī kādu citu skaņu, – it kā tiktu slīpēti daudzu nažu asmeņi.» 1848. gada 22. februārī opozīcijas pārstāvji rīkoja kārtējo banketu, kurā bija iecerējuši pārrunāt vēlēšanu reformu. Valdība pasēdēšanu aizliedza un sanākušos izklīdināja ar karaspēka palīdzību. 50 cilvēku tika nogalināti. Jau pēc dažām stundām Parīzes ielās izgāja visa tauta, tika celtas barikādes, pūlis iebruka karaļa pilī, karalis atteicās no troņa un bēga. Revolūcijas vadītāji izveidoja pagaidu valdību, kuras priekšgalā bija sociālistu līderis Luijs Blāns. Tika pasludinātas vispārējas vēlēšanu tiesības vīriešiem. Tomēr Satversmes sapulces vēlēšanās uzvarēja konservatīvie, kurus savukārt patriekt vēlējās zaudējušie sociālisti. Sociālists Blankī prasīja pieteikt karu visai monarhistiskajai Eiropai. 1848. gada jūnijā Parīzē sākās strādnieku sacelšanās, kuru Satversmes sapulce ar armijas spēku apspieda. Sadursmēs ar karavīriem gāja bojā 10 000 cilvēku. sociālistu partija tika sagrauta. Satversmes sapulce par valsts prezidentu ievēlēja Luiju Bonapartu – lielā Napoleona sīko radinieku.1851. gadā Luijs organizēja valsts apvērsumu, atlaida parlamentu un 1852. gadā izdeva savu konstitūciju un pasludināja sevi par Napoleonu III. Republika beidza pastāvēt.
1848. gadā revolūcija pārņēma lielu daļu Eiropas: sacelšanās uzliesmoja Berlīnē, Diseldorfā, Ķelnē, Erfurtē, Prāgā, Krakovā, Milānā, Vīnē, Romā, Neapolē u.c.. Revolūcija Austrijas impērijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, bija vērsta pret monarhiju – Hābsburgu dinastijas neierobežoto varu. Iedzīvotāju sastāvs savukārt noteica Austrijas revolūcijas mērķus – atsevišķu neatkarīgu nacionālu valstu izveidošanu lielās impērijas vietā. 1948. gada martā sacelšanās sākās Vīnē. Imperators Ferdinands, apsolījis sasaukt parlamentu, aizbēga no Vīnes.
Jaunievēlētajā Austrijas Satversmes sapulcē atšķirībā no citām valstīm viena ceturtā daļa deputātu bija zemnieki, tādēļ arī izdevās par samaksu atbrīvot zemniekus no feodālajām klausībām. Vienlaikus revolūcija notika arī Ungārijā. Revolucionāri un viņu vadonis Lajošs Košuts prasīja Ungārijas atdalīšanos no Austrijas impērijas un nacionālas valdības izveidošanu. Izmantojot apjukumu Vīnē, ungāri ātri sasniedza cerēto, atcēla dzimtbūšanu un izveidoja pat savu armiju.
Vīnes valdība prata izmantot apspiesto Austrijas impērijas tautu – horvātu, čehu, serbu – naidu pret ungāriem un vāciešiem. 1848. gada novembrī valdības sūtītās horvātu un čehu armijas ieņēma Vīni un revolūcija tika apspiesta. Visilgāk par savu neatkarību cīnījās ungāri. 1849. gada janvārī valdības karaspēks iegāja Budapeštā, taču ungāru parlaments pārcēlās uz provinci un tur proklamēja Ungārijas Republiku. Ungāri turpināja cīnīties un atkaroja arī Budapeštu. Tad Austrijas jaunajam ķeizaram Francim Jozefam palīgā nāca Krievijas cara Nikolaja I armija. Austrieši kopā ar krieviem 1849. gada jūlijā piespieda ungāru armiju kapitulēt. Ar ungāriem nežēlīgi izrēķinājās, simtiem revolucionāru tika notiesāti uz nāvi. 1849. gadā pasludinātā konstitūcija Austrijā atcēla visus revolūcijas panākumus, izņemot vienu – dzimtbūšanas atcelšanu. Revolūcija cieta sakāvi arī Itālijā un vācu zemēs.
