Kamēr riņķa dancis elitāro rēķinu kārtošanai privatizācijas aizsegā uzņēmis jaunus apgriezienus, izpildvaras zizlim aizlūzis «vieglais gals».
Kamēr riņķa dancis elitāro rēķinu kārtošanai privatizācijas aizsegā uzņēmis jaunus apgriezienus, izpildvaras zizlim aizlūzis «vieglais gals». Demisionējusi izlītības un zinātnes ministre Silva Golde, un to pašu teicās darīt kultūras ministre Kārina Pētersone. Iemesli – skolotāju streiks un nepietiekami subsidētās Nacionālās operas
2 miljonu parāds un pagaidu slēgšanas baids. Citāda demisionēšana gan būtu, ja kārtējā privatizācijas skurbulī no augstā krēsla lidotu, piemēram, ekonomikas Makārovs vai pats Šķēle un droši vien valdība piedevām. Bet ar kapeņu stāstiņiem nav vērts muti dzesēt. Pieņemsim, ka dīvainības visādu ofšora ališu aizspogulijās un Latvijas Dzelzceļa bilancē pēta «kompetentas iestādes» un ka grūti nosakāmas izcelsmes harizmu dīžāšanos ap Privatizācijas aģentūru pie vietas noliks tirgus diktāts. Jo nav jau investori viena muļķa tauta un otrādi: nodokļu maksātājiem, kas varas aparātu uztur, no demisijām partijiski paģērētas taisnības vārdā labāk nepaliek.
Vismaz jācer, ka nule pieteikto demisiju apstākļus vairāk nekā oligarhu patvaļa vai populisma ekstraversijas, vismaz Goldes gadījumā, nosaka pietiekami plašas sabiedrības daļas vēlmes. Precīzāk, to nesaderība ar izpildvaras politiku kopumā un ne tikai tādēļ, ka abas ministres, kā rāda reitingi, tautā labi ieredzētas.
Šāda nesaderība nebūs nekas ārkārtējs. Nav noslēpums, ka izglītība mūsu valstī ir pulka iztirzāta, bet pagaidām varas reālijās gluži formāla, labākajā gadījumā nākotnes prioritāte, turpretim kultūra allaž bijis tā saucamais virsprodukts.
Iztēli rosina «neatkarīgās» avīzes galvojums, ka TP Goldes demisija esot partijas pirksts, lai ministra krēslā sēstos kāds «stingrās līnijas» «šķēlists». Piemēram, TP frakcijas galva Bērziņš šķiet vienīgais no TP, kurš Goldes vadīto ministriju gana nepārprotami kritizējis, kaut vai paziņojot, ka katru trešo valdības piešķirto latu IZM palaižot vējā. Taču nopietnākais demisijas iemesls būs Izglītības darbinieku arodbiedrības prasītie 24 miljoni (no tiem četrpadsmit – jau līdz 2000. gada 1. janvārim), taču dabūtie 8,4 miljoni, kurus it kā Golde zinājusi «izplēst» no Saeimā vēl nepieņemtā 2000. gada budžeta. Tas nozīmē ilgi gaidīto skolotāju vidējās mēnešalgas pieaudzēšanu tik vien kā par pāris latiem, no kā, protams, skolotājiem ne silts, ne auksts.
Nav jau TP un Goldes vaina, ka iepriekšējā Saeima īsi pirms izklīšanas priekšvēlēšanu cerībās uztaisīja likumus, kas paredzēja ne vien citādi indeksēt pensijas, bet no 2000. gada 1. janvāra noteikt minimālo skolotāja mēnešalgu 100 latu apmērā. Kārtējo reizi solītais makā nekrīt. Neviens, protams, neparedzēja Krievijas krīzi, kas Krištopana premjerēšanas kopsummā tagad nosaka prāvu budžeta deficītu un to, ka tiklab Pensiju, kā Izglītības likums bija ar troksni jāgroza. Neviens par to arī neatbild, lai gan pārdesmit legāti Jēkabielā vēl no iepriekšējās Saeimas laikiem sēž. Rezultātā minētais atalgojuma minimums noteikts nu jau ar 2002. gada 1. janvāri.
Lai arī Saeimas kompromiss – pedagogu algām papildus piešķirtie 8,4 miljoni – apdziedāts tā, it kā dažs deputāts tīra altruisma vārdā tos būtu no savas kabatas izvilcis, gluži skopumā Saeimu un valdību tomēr vainot nevar. Neaizmirsīsim arī pirms streika labi zināmo, ka izglītība nav 2000. gada budžeta prioritāte, bet, ja būtu, par bezdeficīta budžetu varētu tikai sapņot. Pagaidām jāpriecājas par Starptautiskā valūtas fonda iedotajiem aptuveni trīsdesmit miljoniem, lai elementāri savestu kārtībā skolu ēkas. Cita lieta, ka TP ruporiem neklājās šovasar daudzināt vērienīgas izglītības reformas, labi zinot, ka naudas trūkuma dēļ solījumu līmenī paliks reformu stūrakmens – pedagogu algu paaugstināšana.
Reformas, protams, ir nepieciešamas, bet nevar būt ne runas par to, ka algu palielinājumu – kaut vai no 2002. gada 1. janvāra – noteiks izglītības sistēmas optimizācijas mistiskie augļi. Tādēļ, ja streikotāji prasa ieviest jēgu un kārtību TP reformatoru plānos, streiks ir attaisnojums. Bet vienkārši lielāka kumosa savrup plēšanā skolotājiem, salīdzinot ar citiem ļautiņiem, kuru kroņa noteiktā tiesa ir tikpat smieklīga, nekādu pirmtiesību nevar būt.
Ar budžeta reālajām iespējām arodbiedrībai jārēķinās, jo citādi beigās taisnība būs Goldei, ka streikotāji cīnās nevis pamatoti un saprātīgi – par savām tiesībām –, bet bezatbildīgi akli – pret valdību.
Šķēle uzstāj, ka līdz ar 8,4 miljonu artavu valdība streika sakarā visu izdarījusi un pateikusi. Tad nu gan Goldes sekotājam ministrēšana būs jo smaga.
