Juris Saukums lepojas ar savu trīsrindu harmoniku «ieviņu» un cer tikt pie divrindu instrumenta.
Juris Saukums dzimis Mazsalacas pusē, taču gandrīz visu mūžu nodzīvojis Jelgavā. Jura mātes māsas vīrs bija slavenais kokgriezējs Valters Hirte, no kura par piemiņu palicis koka velns. Savukārt pašam Jurim pieder vairāku mūzikas instrumentu kolekcija, tai skaitā harmonikas, akordeoni, cītara un vijole, bet sevišķi mīļa viņam ir trīsrindu harmonika, ko tautā sauc par «ieviņu». Ikdienu Jura kungs vada kopā ar suņuku Bonīti, kurš arī mūsu ciemošanās reizē, saimniekam uzspēlējot polku, apgūlis turpat blakus dīvānā.
Juris Saukums dzimis piecu bērnu ģimenē Mazsalacas pusē – toreizējā Rozēnu pagasta Eglēs – pirms gandrīz 74 gadiem. Otrā pasaules kara beigās, kad Juris bija četru piecu gadu vecs un tēvs bija atgriezies no kara, ģimene pārcēlās uz Vīķiem. Tur Augusta Kirhenšteina vasarnīcā bija ierīkota skola, kuru Juris sāka apmeklēt 1948. gadā. «Vai, kur tā bija skaista vieta – lejā tecēja Salaca, vidū bija saliņa!» atminas Jura kungs. Tur notikušas balles, kurās muzikanti spēlējuši «ieviņas». Savukārt vasarnīca bijusi no sarkaniem ķieģeļiem, verandas ar krāsainiem – sarkaniem, zaļiem – logu stikliem, bijuši lieli pagrabi. Vīķos Juris pabeidzis trīs klases. Mamma strādājusi kolhozā, bet tēvs bijis ciema padomes priekšsēdētājs.
Vijole gaida remontu
Lai gan Jura kungs dzimis 1941. gadā, viņš atminas kādu epizodi no kara laika. Viņam bijuši apmēram četri gadi, kad vēlā rudenī, atkāpjoties uz Salacgrīvas pusi, mājās ienākuši vācu karavīri. Ģimenei bijis vecs zirdziņš, vācieši uzmetuši aci arī zirga ratiem, bet tos neņēmuši. Tā vietā bērniem izdalījuši konfektes, un visa mašīnu, motociklu un lielgabalu kolonna devusies tālāk. Nākamajā dienā ienākuši padomju karavīri un prasījuši, kur vācieši. «Pateicām, ka aizbraukuši. Krievi izskatīja visu, kas mums mājās bija, un brauca viņiem pakaļ. Otrā dienā dzirdējām, kā sākās uzbrukums tajā pusē, uz kuru bija aizgājuši.»
No Vīķiem 1953. gadā ģimene pārcēlusies uz Valmieru, kur sākuši dzīvot skaistā mājā blakus Gaujai. Abi ar vecāko māsu Mudīti mācījušies Kauguru skolā, kur Juris pabeidza sesto klasi. Skolā viņš arī apguvis vijoles spēli. Arī tagad Jurim mājās vēl ir vijole, taču, lai spēlētu, tai nepieciešams remonts. «Es jau varētu kaut ko uzspēlēt, bet izkritusi vijoles dvēselīte, nesanāks,» teic Juris.
Tā kā tēvam ilgi nav paticis uzturēties vienā vietā, drīz vien ģimene pārcēlusies uz Jelgavu un sākusi dzīvot Viskaļu ielā. Piecus gadus vecākais brālis Jānis un nedaudz jaunākais Valters uzcēluši divstāvu māju ar saimniecības ēku. Vienā istabiņā dzīvojis arī Juris, kurš pilsētas vakarskolā ieguva pamatskolas izglītību. 1963. gadā īsi pirms Jāņiem turpat Viskaļu ielas namā dzēris kāzas ar pavāru skolu beigušo Māru. Abi brāļi arī palīdzēja uzcelt mājiņu, kurā dzīvot jaunajai ģimenei. Pie mājas bijis paliels dārziņš un siltumnīca, kurā tirgošanai audzēti puķu stādi. Namā Saukumu pāris ienācis vienā gadā ar vecākās meitas dzimšanu. Kaut dzīve tā iegrozījusies, ka abi nespēja iet vienu ceļu, tomēr laulībā piedzimušas meitas Ilze un Dace. Jurim ir arī mazbērni – Ilzes ģimenē izaugusi mazmeita Agnese, bet desmit gadu jaunākā Dace vēl audzina mazo Kristiānu.
Harmonikas apgūst pats
Sešdesmitā gada rudenī Juris sācis sešu mēnešu mācības šoferu kursos, kas norisinājās Aviācijas ielā. Kursi ilguši līdz nākamā gada pavasarim. Juris atceras: «18. vai 19. martā mums bija skolas eksāmeni. Katru dienu braucu ar 8. autobusu no Viskaļu ielas. Tajā dienā Lielās ielas galā izkāpju no autobusa un skatos – nav vairs ne Ļeņina, ne Staļina pieminekļa.» Tikai zemi klājis balts, tikko uzkritis sniedziņš. Juris atceras visus mācību biedrus. Kaut daudzu jau vairs nav šajā saulē, palikušos viņš sveicina un vēl laimīgu jauno gadu. Par šoferi Juris nostrādājis 15 gadu. Vadājis gan cilvēkus, gan strādājis ar pašizgāzējiem. Jelgavas «Lauktehnikas» laikos kolhoziem piegādājis kūdru un minerālmēslus. Strādājis arī «Latvijas keramikā» par masu sagatavotāju.
Tomēr Jura lielākā aizraušanās ir mūzikas instrumenti. Viņa lepnums ir trīsrindu harmonika «ieviņa». To nopircis Mazsalacā no vietējā meistara Sīpola, kurš izgatavoja cītaras. Interese par harmonikām radusies jau sen, bet muzicē viņš pēdējos 20 gadus. Juris stāsta, ka apgūt harmoniku spēli ir ļoti grūti un visu, ko prot, iemācījies pašmācības ceļā. Viņa repertuārā ir labi zināmās latviešu dziesmas, kā «Šalc zaļais mežs», «Pie dzintara jūras», «Jauns un traks», arī polkas un valši. Dziesmu vārdus gan Juris neatminas. Viņš piebilst, ka katrs muzikants harmonikas spēlē citādi – kā nu kurš to prasmi apguvis.
Bērnībā Juris mēdzis uzspēlēt kopā ar piecus gadus vecāko brāli Jāni. Pats spēlējis vijoli, bet brālis ģitāru, sevišķi jestri gājis Jāņos. Ģitāru spēlējis arī deviņus gadus jaunākais Kārlis, kurš muzicējis arī kāzās, bet nu jau ir aizsaulē. Pāris reižu arī pašam Jurim sanācis uzspēlēt kāzās, taču veselības stāvoklis neļauj braukt nekur tālu no mājas.
Sapņo par divrindu «ieviņu»
Uzzinājuši par Jura kunga mūzikas instrumentu kolekciju, pie viņa vairākkārt braukuši speciālisti no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, interesējušies par «ieviņu» un lūguši kaut ko nospēlēt. Etnomuzikologs Oskars Patjanko arī uzdāvinājis savu grāmatu, kurā pētījis šāda tipa harmonikas. Juris stāsta, ka speciālisti piedāvājuši viņa «ieviņu» restaurēt, taču kungam bail savu dārgumu kādam uzticēt. «Ieviņu» pētnieki solījuši mēģināt sarunāt, lai Juris varētu uzspēlēt kādā no pilsētas svētku pasākumiem.
Līdzās trīsrindu «ieviņai» Jura kunga kolekcijā ir arī baltkrievu harmonika un vācu harmonika «Honner», kuru apgūt esot ļoti grūti. Ir arī vairāki akordeoni, tai skaitā «Weltmeister», ko Juris ieraudzījis sludinājumā un nopircis par 50 latiem. «Tā jau nav nekāda cena – akordeons skan ļoti labi. Cilvēki pārdod labas lietas, bet nezina to vērtību,» spriež muzikants. Viņam kādreiz bijis arī lielais «Weltmeister», taču to pārdevis un mazdēlam nopircis sintezatoru. Tāpat Juris lepojas ar cītaru.
Jura kunga lielākais sapnis ir iegūt savā īpašumā divrindu «ieviņu». Vienreiz jau pie tādas gandrīz ticis, kad tēva brālēns piedāvājis savu, taču toreiz izdevība nav izmantota. «Esam izskatījuši sludinājumus internetā, neviena nav pārdošanā. Akordeoni un harmonikas ir jūra, bet «ieviņas» nevienas,» teic muzikants. Ja cilvēkiem ir interese, Juris labprāt uzspēlētu savu «ieviņu». «Arī citiem iesaku – ja kādam mājās ir, nevajag turēt neizmantotas, vajag spēlēt,» tā Jura kungs. ◆
Harmonikas
◆ Pneimatisks taustiņu mūzikas instruments (sauc arī par ermoņikām, garmošku, gumžām), un to nav nepieciešams pūst ar muti, tomēr tiek pieskaitītas pie pūšamajiem mūzikas instrumentiem jeb aerofoniem. Gaisa plūsma rodas, izplešot un saspiežot gaisa rezervuāru jeb plēšas, tādējādi tiek iesvārstītas metāla mēlītes un rodas skaņa. Parasti harmoniku labajā pusē ir pogu vai taustiņu klaviatūra melodijas spēlei, kreisajā – klaviatūra basu un akordu atskaņošanai.
◆ Radušās 19. gadsimta sākumā Vācijā un ļoti ātri izplatījās pa visu Eiropu. Latvijā tās kļuva populāras gadsimta otrajā pusē. Sākumā izplatījās vienrindas vācu harmonikas, pēc kuru parauga 20. gadsimta sākumā Augusts Ieviņš izveidoja savas sistēmas divrindu un trīsrindu harmonikas. Tās bija ļoti populāras gandrīz visā Latvijā, tāpēc joprojām sauc par «ieviņām».
◆ Latgalē jau kopš 19. gadsimta beigām ļoti izplatītas bija Krievijā radušās Pēterburgas harmonikas. No «ieviņām» tās atšķīrās ar to, ka abās pusēs pogu vietā tām bija taustiņi, turklāt kreisajā pusē bija ne tikai mažora, bet arī minora akordi.
◆ Stumjot un velkot viena un tā pati poga vai taustiņš rada atšķirīgu skaņu. Tas ļauj ar mazāk taustiņiem iegūt vairāk skaņu, tāpat ir ērtāk spēlēt atsevišķas (pārsvarā vienkāršas) melodijas. Tomēr sarežģītākas melodijas ar šādām harmonikām nav iespējams izspēlēt vispār, tāpēc radītas tādas, kuras gan velkot, gan stumjot skan vienādi.
Avots: folklora.lv
