«Atkal tas riebīgais ledus skulptūru festivāls!» ar dziļu nepatiku izsacīto konstatējumu dzirdēju gluži nejauši. Acīmredzot ne man domātā saruna bija veltīta XVII starptautiskajam ledus skulptūru festivālam «Ledus pasaka», kas nu jau pēc pāris nedēļām gāzīsies pār Pasta salu kā tāds nenovēršams ciklons, viesulis vai pat orkāns – arī tiem tiek piešķirti ne mazāk skaisti, tiesa gan, vairāk cilvēku, ne literāru vai mutvārdu sacerējumu, vārdi.
Cik cilvēku, tik viedokļu. Atzīšos, neesmu pārmēru liels baleta cienītājs un galvenokārt tādēļ, ka «bilde» uz skatuves pārāk bieži nesakrīt ar to, ko iztēlojos, ja tajā brīdī aizveru acis un klausos mūziku. (Bet varbūt vienkārši agras jaunības laikos zināmu iemeslu dēļ TV ekrānos pārāk bieži translētā «Gulbju ezera» sakarā – tāpēc taču nevainošu Čaikovski vairāku pēc kārtas no dzīves aizgājušu PSKP ģenerālsekretāru nāvē.)
Lai nu kā, tomēr cenšos no baleta apmeklējumiem izvairīties. Bet Operas nams mani galīgi netraucē, pat ja tajā vakarā notiek baleta izrāde. Es vienkārši atrodos šīs staltās ēkas ārpusē.
«Nu ja, viegli jau tā runāt, jo baletu taču rāda Rīgā, bet ledus skulptūru festivāls notiek tepat mūsu Jelgavas, var teikt, pašā sirdī,» domās jau dzirdu gandrīz vai neapgāžamus iebildumus no daudzajiem jelgavnieku tūkstošiem, kas tā iecienījuši tradicionālās ikdienas pastaigas pa Pasta salu, cilvēktiesības uz kurām nu tikšot rupji atņemtas. Protams, izņemot svētku salūta laiku, bet no 6. līdz 8. februārim paredzētās trīs uguņošanas plānotas tieši festivālā «Ledus pasaka».
Bet varbūt manis dzirdētie ledus festivāla nīdēji tā runā tieši augstās mākslas vārdā – ar ātri kūstošajiem lāsteku veidojumiem tiek sabojāts iespaids par Jelgavu kā smalku mākslinieku Ģederta Eliasa un Jāņa (uz gleznām gan paraksts ir smalkāks – Johana) Valtera pilsētu. Tikai nav manīts, ka augstās mākslas cienītāji drūzmētos Jelgavas muzejā, lai pētītu Eliasa darbu pastāvīgo ekspozīciju. Un, ja drūzmējas, tad ziniet, ka tā ir Muzeju nakts, kuras pamatuzdevums no sākotnēji labās ieceres pamazām pārvērties par diezgan bezjēdzīgu «galopu» nolūkā apskriet (bet ne apskatīt) pēc iespējas vairāk muzeju, baznīcu, torņu un citu pilsētas vēsturiski nozīmīgāko vietu. ◆
