Kļūt par Jelgavas rajona Padomes priekšsēdētāju Andrim Rāviņam palīdzēja tēva labā slava.
Tautas atmodai vēršoties plašumā, 1990. gada janvārī uz sesiju sanāca pirmā demokrātiski ievēlētā Jelgavas rajona Padome. No 39 deputātiem ieradās 36. Par Latvijas Tautas frontes ieteikto rajona Padomes priekšsēdētāju Andri Rāviņu nobalsoja 30, bet par viņa vietnieku Pēteri Salkazanovu – 35 deputāti. Par izpildkomitejas priekšsēdētāju kļuva Astrīda Kroģere, kas šajā amatā darbojās arī līdz atmodai. Viņa gan vairs netika ievēlēta rajona Padomē. Tolaik bieži vien tautfrontiešu līderiem laukos nebija politisku konkurentu.
Deputāta kandidāts klauvēja pie durvīm
Kaut arī padomju laikā gan pilsētās, gan laukos vara formāli piederēja mažoritāri vēlētām darbaļaužu padomēm, reālajā dzīvē tautas priekšstāvjos ievirzījās padomju iekārtai lojāli ļaudis. Daudzi no viņiem bija godīgi, cienījami cilvēki, kuriem gan nebija vēlmes kaut ko būtisku dzīvē mainīt. Atmodas darbinieks tautfrontietis Pēteris Miļūns uzsver, ka astoņdesmito gadu beigu gaisotnē bija svarīgi, lai vietējās padomēs darbotos tautas centieniem lojālas, enerģiskas personības. Tā tas bija arī Jelgavas rajonā, ar ko mūsdienās saprot Jelgavas un Ozolniekus novadus.
Atšķirībā no vietējās varas vēlēšanām Jelgavā laucinieki bija noskaņoti nacionālāk. Tādēļ ne visos vēlēšanu iecirkņos tautfrontiešiem radās pretinieki – alternatīvi kandidāti, kādi bija pilsētas vēlēšanu iecirkņos. Nedz A.Rāviņš, nedz Imants Šneps, nedz arī Andrejs Garančs, ko 1989./1990. gadu mijā ievēlēja Jelgavas rajona Padomē, neatminas, ka viņu iecirkņos būtu bijis vēl kāds kandidāts. Taču Ozolniekos jau padomju laikos aktīvajai darbiniecei A.Kroģerei nācās sacensties ar diviem pretendentiem. Viņas iecirknī uzvarēja jauns meliorators un vēlākais pirmā Latvijas valstij uzticību zvērējušā milicijas bataljona rotas komandieris, 1991. gada augusta puča varonis Guntis Kupčus. Viņu atbalstīja gan Tautas fronte, gan Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Būdams enerģisks vīrs, G.Kupčus pirms balsošanas aģitācijas nolūkos apstaigāja desmitiem sava iecirkņa vēlētāju māju un tādējādi uzvarēja. Vēlēšanu cīņā zaudējušās A.Kroģeres atkārtotu ievēlēšanu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājas amatā P.Miļūns skaidro ar to, ka, iepriekš būdama vecās nomenklatūras darbiniece, viņa atbalstīja tautfrontiešus.
Uzņēmumu vadītāji kandidēt atteicās
1989. gada decembrī ievēlēto Tautas deputātu padomju pirmās sesijas darba kārtībā bija organizatoriskie jautājumi – tika ievēlēts prezidijs, priekšsēdētājs, vietnieks, sekretārs, apstiprināts izpildkomitejas priekšsēdētājs, izveidotas pastāvīgās komisijas. P.Miļūns atceras, ka, tautfrontiešu vidū diskutējot par to, kuram varētu uzticēt Jelgavas rajona Padomes vadību, sākumā izvēle krita uz kopsaimniecību un uzņēmumu vadītājiem. Pirmais uzrunāts I.Šneps, kurš tolaik vadīja Specializēto pārvietojamo mehanizēto kolonnu, kas bāzējās Šauļu rampā un, veicot fermu mehanizāciju un dažādu inženiertehnisko komunikāciju izbūvi, bija pazīstama gan kopsaimniecībās, gan arī lauku ciematos. Taču I.Šneps no kandidēšanas uz Jelgavas rajona Padomes priekšsēdētāja amatu atteicās. Pēc ceturtdaļgadsimta satikts tai pašā vietā tagadējā uzņēmumā SIA «Uni San», kas pieder I.Šnepam, agrākais tautfrontietis saka: «Ideja par brīvu Latviju, ticība Dievam man bija ieaudzināta jau tēva mājās Latgalē. Taču es neesmu politiķis, man gribējās un vēl joprojām gribas vadīt darbus, būvēt. Turpretī rajona Padomes vadītājam svarīgi ir sadzīviskie jautājumi, kas man nebija tuvi. Pareizāk sakot, mēs savā uzņēmumā tos lielā mērā bijām jau atrisinājuši. Mums nebija dzīvokļu rindas, jo Svētes ciemā uzcēlām daudzdzīvokļu mājas. Pa daždažādiem ceļiem savus darbiniekus biju nodrošinājis ar personīgajām automašīnām. Naudas padomju laikos mums netrūka, tikai nebija ko pirkt.» Līdzīgi par rajona Padomes priekšsēdētāju atteicās kandidēt emburdznieks Jānis Vīgants, kurš sevi neuzskata par «kabineta cilvēku».
Tautas fronti glāba mācītājs Rubenis
Situācijā, kad pieredzējuši saimniecību un uzņēmumu vadītāji rajona Padomes priekšsēdētāja amatam bija pateikuši «nē», izvirzījās tolaik 34 gadus vecais kolhoza «Avangards» galvenais inženieris Andris Rāviņš. I.Šneps viņu atceras kā aktīvu Latvijas Tautas frontes Jelgavas pilsētas un rajona nodaļas domes locekli. «Ļoti labi es pazinu Andra Rāviņa tēvu Jāni Rāviņu, kas bija galvenais inženieris «Avangardā» pirms dēla un bija pazīstams kā sekmīgs lauksaimnieks un racionalizators,» saka I.Šneps.
Tagadējais Jelgavas mērs A.Rāviņš, atceroties šos gadsimta ceturksni vecos notikumus, stāsta: «Pirms vietējo pašvaldību vēlēšanām Latvijas Tautas frontes 2. kongress pasludināja virzību uz valsts neatkarību. Taču toreiz Tautas fronte ļoti nopietni šķēlās. Baiba Pētersone ar saviem piekritējiem atstāja zāli. Mācītājs Juris Rubenis bija viens no tiem, kurš glāba kongresu, un mēs tomēr palikām pie vienota mērķa un uzdevuma.»
Opozīcija bija Oglainē un Zizmā
A.Rāviņš vērtē, ka Jelgavas rajona Padomē valdījusi diezgan liela vienprātība, starp deputātiem klaju interfrontistu nav bijis. Pārtikas kartītes, degvielas normatīvi automašīnām, skolēnu pusdienas, paju sabiedrību veidošana, kā arī atbalsts 1991. gada janvāra barikādēm – šādas risināmās lietas no tā trauksmainā laika atceras A.Rāviņš. «Piemēram, Vircavas pagasta Oglainē un Elejas pagasta Zizmā cilvēki neko negribēja dzirdēt par sovhozu likvidēšanu un pāreju uz paju sabiedrībām, par to, ka nākotnē cilvēks varētu kļūt īpašnieks, kam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi,» viņš stāsta. «Tagad mēs redzam, kā mainījusies saimniekošana laukos. Sākotnēji tās bija ļoti sadrumstalotas zemnieku saimniecības, bet tagad, piemēram, Sesavas pagastā ir piecas lielas saimniecības, kas ir attīstījušās fantastiski,» uzsver A.Rāviņš.
Par valsts neatkarību nobalsoja 8002 deputāti
1990. gada notikumu hronikā A.Rāviņam spilgti palikusi atmiņā Latvijas vietējo tautas deputātu sanāksme Rīgā «Daugavas» stadionā 1990. gada 21. aprīlī. Toreiz 8002 tautas priekšstāvji pieņēma aicinājumu martā ievēlētajai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei (tajā bija 131 mažoritāri ievēlēts deputāts) pieņemt neatkarības deklarāciju. Būtībā tika pasludināta Latvijas neatkarība, ko 1990. gada 4. maijā juridiski apstiprināja jaunievēlētā Augstākā Padome.
P.Miļūns uzsver, ka 1989. gada nogalē demokrātiski ievēlētajai vietvarai viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas, kas notika 1990. gada 18. martā un kurās pārliecinoši uzvarēja Latvijas Tautas fronte.
Priekšstāvji mainījās arī komunistiem
Par kompartijas Jelgavas rajona komitejas nozīmīgumu atmodas gaitā P.Miļūns piebilst, ka šīs partijas vadošā loma bija ierakstīta pat PSRS Konstitūcijas pantā. Kompartijā bija katrs desmitais padomju impērijas iedzīvotājs, un tādā veidā varēja arī valdīt. Taču atmodā iesaistījās arī komunisti. Astoņdesmito gadu otrajā pusē PSRS līdera Mihaila Gorbačova vadītajā uz pārbūvi jeb «perestroiku» orientētajā kompartijā aktīvāk stājās tie, kuri vēlējas būt sabiedriskās dzīves galvgalā. Tajā laikā komunistiskajā partijā iestājās arī A.Rāviņš. Viņu 1988. gada nogalē ievēlēja Jelgavas rajona komitejā. A.Rāviņš stāsta, ka tur esot strīdējies ar komunistu vecbiedriem par «perestroikas» laiku komunistu atbildību par staļiniskajām represijām. Tagadējo LLU direktoru Andreju Garanču, kas astoņdesmito gadu beigās bija viens no lauksaimnieciskās ražošanas vadītājiem, tikko izveidotās Tautas frontes domubiedri pierunāja kandidēt par kompartijas Jelgavas rajona komitejas pirmo sekretāru. 1988. gada 1. decembrī viņu šajā amatā arī ievēlēja. Viņš atceras, ka, septiņus mēnešus pildot šos pienākumus, četras reizes bijis pie toreizējā Latvijas kompartijas pirmā sekretāra Jāņa Vagra, kura lomu atmodas notikumos viņš vērtē augstu. Par tā laika kļūdām gan A.Garančs, gan arī I.Šneps uzskata lielo un stabilo kopsaimniecību nepārdomātu izjaukšanu, kas savulaik izraisīja bezdarbu un citas sociālas problēmas. ◆
