Tērvetnieks Arnis Jackūns, kurš pirms vairāk nekā sešiem gadiem motocikla avārijas rezultātā kļuva par invalīdu, beidzot uz palikšanu atgriezies dzimtajā pusē – tagad par viņa mājām kļuvis Kurzemes rehabilitācijas centrs «Tērvete».
Tērvetnieks Arnis Jackūns, kurš pirms vairāk nekā sešiem gadiem motocikla avārijas rezultātā kļuva par invalīdu, beidzot uz palikšanu atgriezies dzimtajā pusē – tagad par viņa mājām kļuvis Kurzemes rehabilitācijas centrs «Tērvete».
Tiekoties ar Arni, vispirms jau pārsteidz viņa atklātais, dzīvespriecīgais skatiens, kas liekas nepiemērots slimības izmocītajam ķermenim. Divdesmit deviņus gadus vecais vīrietis kustības spējas daļēji zaudēja 1993. gada vasarā. Pēc operācijām Gaiļezera slimnīcā ārsti vienā balsī apgalvojuši: ja arī viņš izdzīvos, visu mūžu pavadīs gultā. Taču jaunajam cilvēkam šādi pareģojumi nešķita vilinoši, un viņš nolēma cīnīties.
Cerības nepamet
Jau izrakstoties no slimnīcas, uz Arņa ķermeņa bija daudz lielu izgulējumu. Tie sarežģīja atveseļošanās periodu.
Tika veiktas vairākas operācijas dažādās valsts slimnīcās, bet pūles nevainagojās panākumiem. Pavadot laiku republikāniskajā rehabilitācijas centrā «Dubulti», Arnis starp operācijām sāka apgūt elektroniķa specialitāti. Šī nozare viņam nebija sveša, jo jau bērnībā jaunietis bija apmeklējis radiopulciņu. Radās arī interese par datoriem, kurus Arnis uzskata par vienu no svarīgākajām mūsdienu dzīves daļām.
Lielākā krīze Arni piemeklēja un vismazākās cerības izdzīvot bija 1998. gada rudenī. Viņš to atceras ar sašutumu – kā ārsti tā drīkst izteikties par pacienta stāvokli! Labajā kājā tika diagnosticēts osteomielīts, bet tā vietā, lai steidzami un radikāli rīkotos, mammai un pašam tika paziņots, ka ilgi dzīvot vairs nav atlicis. Ķermenis bija izgulējumu saēsts. Kad pēc četriem mēnešiem Arnis, kā pats joko, «ķelli nebija nolicis», no Rīgas viņu pārveda uz Dobeles slimnīcu nomiršanai. Arnis stāsta, ka esot bijuši sagatavoti visi dokumenti un tajos vajadzējis tikai ierakstīt miršanas laiku.
Jaunie laiki
Taču Dievs bija lēmis citādi. Ar invalīdu kluba «Apeirons» biedru gādību un pateicoties rehabilitācijas centra «Vaivari» speciālistu drosmei un vēlmei palīdzēt, Arņa dzīvē sākās jauni laiki. Lai gan ārsti vēlāk atzina, ka cerības viņu glābt bija tikai pieci procenti, operācija izdevās: tika amputēta osteomielīta pārņemtā kāja un veiktas vairākas plastiskas audu pārstādīšanas operācijas. Arnis atceras, ka jau otrajā dienā pēc kājas amputēšanas juties daudz labāk, un, lai gan trīs mēnešus vajadzējis nekustīgi gulēt uz vēdera, visu izturēt palīdzējusi doma, ka kaut kas ir jāzaudē, lai kaut ko iegūtu.
Arnis atzīst, ka nez vai viņš viens to cīņu būtu izcīnījis, taču visu garo ceļu blakām gājis Dievs. Ticība nav ļāvusi padoties un kaut uz mirkli pieļaut domu, ka mirst. Arnis teic:
– Ja es par to būtu domājis, droši vien tā arī notiktu.
Jaunietis smej, ka «Vaivaros» no gaisa sākusi birt debesmanna. Vispirms jau veiksmīga ārstēšana, tad dāvināts mobilais telefons, tad ar Latvijas Datorikas centra un akciju sabiedrības «Alterna» gādību viņa rīcībā nonāca dators.
Par šā noietā tuneļa gaismu var uzskatīt jaunatrastās mājas Tērvetes rehabilitācijas centrā. Arnim piešķirta istabiņa dzīvošanai, ir darbs ar datoriem, jo tiek veidota datorapmācības klase, un galvenais – centrā ir mīļi un atsaucīgi cilvēki.
Viens no daudziem
Arnis nedomā, ka viņš būtu kas īpašs. Tādu cilvēku Latvijā ir simtiem, tikai ne jau visiem veicas tā, kā viņam. Puisis ļoti labi saprot, ka arī sāpošs zobs ir problēma un tā ir jārisina. Arnim nav globālu sapņu. Katrai dienai ir savs mazs sapnītis, un, ja to izdodas piepildīt, viņš ir laimīgs. Tie droši vien mazliet atšķiras no vesela cilvēka sapņiem, bet viens ir skaidrs – Arnim ļoti patīk dzīve.
Vienīgi viņš vēlētos izrunāties ar kādu katoļu mācītāju, bet diemžēl pēdējā tikšanās ar garīdznieku bijusi, kad viņš pēc avārijas gulējis Gaiļezera slimnīcā. Arnim pašam būtu grūti aizkļūt līdz baznīcai, taču, ja kāds atnāktu ciemos, viņš priecātos, jo vairākkārt ir izjutis Dieva klātbūtni. Viens gadījums bijis, kad sanatorijā, esot vienam istabiņā, palicis ļoti slikti, jo no nez kurienes radies trombs iekļuvis plaušās. Pašam šķitis, ka nu vienreiz ir beigas. Bet istabiņā ienācis radinieks, kurš izsaucis ārstu un Arni izglābis. Tāpat reiz ļoti vajadzējis naudu zālēm, bet visi piešķirtie pabalsti jau iztērēti. Pēkšņi atskanējis klauvējiens pie durvīm un atnesta pabalsta nauda, kuru vajadzēja saņemt tikai pēc pusgada. Arnis atzīst, ka līdzīgu gadījumu ir daudz, tādēļ zina, ka Dievs viņu mīl.
