Dzintra Elga Irbīte dzīvo Jonišķos un tulkojot lietuviešus iepazīstina ar latviešu kultūru.
Pašā Latvijas un Lietuvas pierobežā Jonišķos dzīvo tulkotāja un skolotāja Dzintra Elga Irbīte. Viņas ģimene kaimiņu zemē mīt jau vairākās paaudzēs, taču Dzintra par sevi saka – esmu latviete. Viņu Lietuvā pazīst kā tulkotāju, kura lietuviešus iepazīstinājusi ar daudziem mūsu pašu atzītiem autoriem un darbiem – kā dzeju, tā romāniem. Dzintras tulkojumu vidū ir Laimas Muktupāvelas «Šampinjonu derība» un «Cilpa», Dagnijas Dreikas «Vēja smiekli», Valda Rūmnieka un Andreja Miglas «Sveiks, jautrais Rodžer!» un «Kuršu vikingi», Evas Mārtužas «Negudrā» un «Izravētā sirds», tulkojusi arī dažādus rakstus. Tāpat Dzintra no lietuviešu valodas latviešu valodā atdzejojusi Jona Ivanauska dzeju.
«Jau bērnībā vecāsmammas mājās lasīju interesantas grāmatas. Man bija ļoti žēl, ka manas draudzenes un klasesbiedrenes lietuvietes to visu nevar izlasīt. Vienu vasaru, tas laikam bija 5. klasē, biju sadomājusi tulkot. Iztulkoju lietuviešu valodā desmit lappušu no savas mīļākās grāmatas «Pasaule deg». Toreiz man bija par grūtu un ātri apnika, bet tā nu sanāca, ka vēlāk dzīve atkal saistījās ar tulkošanu,» stāsta Dzintra.
Valodu mācās no grāmatām
Dzintras dzimtas saknes meklējamas Latvijā. Uz Lietuvu atbraucis Dzintras vecvectēvs, kurš tur iekārtojies uz dzīvi, uzbūvējis ēkas meža vidū. Sādža, kurā mituši latvieši, nosaukta krievu valodā par Dubovku, lai nesajuktu ar vietējo iemītnieku lietuviešu dzīvesvietām. Dzintra atceras, kā gūtās sajūtas, dzīvojot vietā, kur apkārt vieni meži, vēlāk palīdzējušas L.Muktupāvelas «Cilpas» tulkošanā. Lielo izvešanu laikā daudzi radinieki izbraukuši uz Latviju, lai viņus neizsūtītu uz Sibīriju. Pēc gadiem izvestajiem neļāva atgriezties, un viņi palikuši Latvijā – Jelgavā, Elejā, Rīgā. Kā stāsta Dzintra, radu bijis daudz. Veco tantiņu jau vairs nav šai saulē, bet ar jauno paaudzi ir maz kontaktu. Dzintras tēvs padomju laikā uzskatīts par politisko noziedznieku un gājis bojā apcietinājumā, tāpēc arī savus brālēnus un māsīcas viņa pat īsti nepazīst.
Kā, dzīvojot citā valstī, izdevies saglabāt latviešu valodu? Dzintra stāsta, ka ģimenē visi runājuši tikai latviski, valodu meitenei palīdzējusi apgūt vecāmāte un daudzās grāmatas latviešu valodā. Kad pienācis laiks sākt apmeklēt skolu, Dzintra vēl gadu nodzīvojusi mājās un no skolas grāmatām mācījusies lietuviešu valodu. «Kad sāku tulkot, cilvēki brīnījās, kā man tik viegli sokas ar lietuviešu valodu. Taču mana pirmā valoda bija grāmatu valoda, nevis sētsvidū iemācīta,» stāsta Dzintra. Viņas meita latviski saprot, arī lasa, bet kautrējas runāt – neesot pietiekamas valodas prakses. Tieši tāpat ir ar jebkuru citu valodu. Taču Dzintra uzsver – nevajag kautrēties un baidīties, ka kaut ko varbūt pateiks ne tā. Jāsāk runāt, viņa ir pārliecināta.
Tulkošana – atbildīgs darbs
Nopietni tulkošanai Dzintra pievērsās pēc iepazīšanās ar lietuviešu dzejnieku Jonu Ivanausku. Jonišķu pašvaldība palūgusi iztulkot viņa dzejas krājumu «Tev un tēvzemei», ko varētu dāvināt latviešiem, ar kuriem pilsēta sadarbojas. Tā pirms 25 gadiem izdots krājums ar tekstu paralēli lietuviešu un latviešu valodā. Pati Dzintra atzīst, ka tulkot latviešu valodā viņai ir grūtāk. «Man latviešu valodu mācīja vecāmamma, un tas bija sen. Latviešu valoda ir mainījusies – man jau teica, ka runāju Endzelīna valodā,» atklāj Dzintra. Arī ilgu laiku dzīvojot Ukrainā, vienmēr nācies kaut ko tulkot latviešu vai lietuviešu valodā. «Laimiņa lēma, ka man tulkošana jāturpina nopietnāk,» teic Dzintra. Ukrainā arī divus gadus nomācījusies skolā. Pēc atgriešanās bijis jāizlemj, ko studēt. Tā kā lietuviešu valoda pa šo laiku bija aizmirsusies, valodas un vēstures eksāmenus Dzintra nenokārtotu, tāpēc atlikusi tikai krievu valoda un literatūra. Visu mūžu Dzintra nostrādājusi par skolotāju.
Kopumā Dzintra tulkojusi ap 20 grāmatu un vairākus rakstus. Jautāta, kā izvēlas darbus, tulkotāja teic – autori sameklē viņu. «Ja man patiktu grāmata un es to iztulkotu, bet neviens grāmatu nelaistu klajā, tam nebūtu jēgas.» Problēmas esot arī ar autoriem. Pirms dažiem gadiem viens no Lietuvas apgādiem palūdzis iztulkot latviešu autores romānu par meiteni, kura atgriežas mājās no ārzemēm un cenšas iekļauties vecajā darba kolektīvā. Dzintrai romāns šķitis interesants un aktuāls, jo arī lietuvieši ir sākuši atgriezties no ārzemēm. Tomēr rakstniece par autortiesībām paprasījusi tikpat, cik piešķirts grāmatas izdošanai. Dzintra atzīst – žēl, ka autore nesaprot, ka viņai būtu citāda ietekme, ja viņas romāns būtu lasāms arī Lietuvā. Tulkotājas rakstāmgalda atvilktnē ir vēl daži romāni, kuri gaida izdošanu.
Dzintra atzīst – tulkošana ir atbildīgs darbs. Labi jāpārzina gan valoda, no kuras tiek tulkots, gan tā, kurā tiek tulkots, lai nekļūdītos. «Kamēr es strādāju ar grāmatu, pastāvīgi kontaktējos ar autoru, lai nesanāktu kāda ķeza. Kad tulkoju Laimas Muktupāvelas darbus, mēs sazvanījāmies pāris reižu nedēļā. Piemēram, lietuviešu valodā vienam vārdam var būt vairākas nozīmes – kā vārdam «sapnis»,» stāsta tulkotāja. Latviešu «sapnis» atbilst divi dažādi lietuviešu vārdi – «sapnas» (tas, ko redz guļot) un «svajonė» (sapnis doties ceļojumā). Līdzīgi ir ar dialektismiem – vienādi rakstāmi vārdi literārajā valodā un dialektā nebūt nenozīmē to pašu.
Lietuvā latviešus lasa
Dzintra stāsta, ka ar visiem autoriem, kuru darbus tulkojusi, ir tuvu pazīstama un uztur labas attiecības. Ja tulkotāja ar autoru ir «uz viena viļņa», pa vakaru iespējams atdzejot pat astoņus dzejoļus. Savukārt, ja ir bijis kāds konflikts, tad viss veļas kā pa pakulām. Dzintra gan atzīst – dzeju viņa tulko nelabprāt. Pēc Dobeles un Jonišķu rajona autoru kopkrājuma «Baltie spārni» iznākšanas viņa nosolījusies dzeju vairs netulkot. «Atdzejošana prasa lielu darbu. Romānu var tulkot brīvāk, pameklēt citu vārdu vai izveidot citādu konstrukciju. Visgrūtāk dzejā ir ievērot ritmu, jo lietuviešu valodas lietvārdiem ir garas galotnes -as, -us latviešu -s vietā, tāpēc ir vairāk zilbju,» skaidro Dzintra.
Tas, ka divreiz atjaunots Laimas Muktupāvelas «Cilpas» izdevums, liecina, ka lietuvieši iecienījuši viņas romānus. Dzintra vasarā gribējusi to nopirkt draudzenei, kura atbraukusi no ārzemēm, taču grāmata vairs nav bijusi pieejama pat apgādā. Situācija ir līdzīga kā Latvijā – pēc trim četriem gadiem no grāmatas izdošanas tās cena tiek samazināta, un pieprasījums pieaug. Ja reiz maksājusi 36 litus, tad, piemēram, lielajā Viļņas grāmatu gadatirgū cena nokritusi līdz sešiem litiem. Kāda sieviete toreiz nopirkusi pat sešus eksemplārus, kurus vēlāk ieplānojusi dāvināt.
Dzintra lēš, ka šogad ar pērn izdoto «Sveiks, jautrais Rodžer!» uz gadatirgu laikam neizdosies aizbraukt – Šauļu Universitātes apgādam neatmaksājas pirkt vietu, jo lasītāju interese nav tik liela, kā gribētos. Sadarbība ar romāna autoriem Valdi Rūmnieku un Andreju Miglu sākusies nejauši, kad pirms gadiem Dzintra iegriezusies Rīgas grāmatnīcā un trāpījusi uz autoru stundu. Viņu stāstījums šķitis interesants, un Dzintra sākusi sarunu ar autoriem. Vārds pa vārdam, un viņi piedāvājuši pamēģināt tulkot «Kuršu vikingus». Kaut Dzintrai vēsture nekad nav bijusi pie sirds, tikko ķērusies pie darba, tā romāns iepaticies.
Piemin Veco Stenderu un Donelaiti
Ik pa laikam Dzintra kopā ar dzejnieku Jonu Ivanausku, ar kuru izveidojusies tuva draudzība un kurš brīvi runā latviski, atbrauc arī uz Latviju. Visbiežāk uz pasaules latviešu sanāksmēm. Vienu gadu sanācis piedalīties trīs dienu tulkotāju seminārā, bet savulaik Rīgas Lietuviešu vidusskolā Jona dzeja lasīta gan latviski, gan lietuviski. Abi apmeklē arī Zemgaļu dienas.
Dzintra un Jons jau laikus pamanījuši, ka pagājušais gads nozīmīgs kā latviešu, tā lietuviešu kultūrā. Pērn Latvijā tika svinēta Vecā Stendera 300 gadu jubileja, savukārt Lietuvā tika pieminēts Kristijons Donelaitis. Par godu abu darbinieku trīssimtgadei, Jons katram veltījis pa diskam. Tajos pievērsies Stendera un Donelaiša dzīvesgaitām, radošajai darbībai, atrodami arī rokraksti un fotogrāfijas. Disku sagatavošanā roku pielikusi arī Dzintra, palīdzot atšifrēt vecās drukas tekstus. Tos lasīt iemācījusi vecāmāte. Dzintrai sevišķs prieks, ka Donelaiša ievērojamais darbs «Gadalaiki» pirmo reizi iztulkots tieši latviešu valodā – fragmentāri to izdarījis vācbaltiešu luterāņu mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons. «Tas ir ļoti patīkami, un es vienmēr uzsveru, ka tieši latvieši ir tie, kas pirmie iztulkojuši Donelaiša «Gadalaikus». Tikai žēl, ka mēs šos lielos cilvēkus atceramies tik reti,» teic Dzintra. ◆
